Kategorija: Dzīve

Iekļuvu šodien, braucot uz darbu, tādā dīvainā avārijā. Braucu pa otro joslu un no Ulbrokas ielas gatavojos nogriezties uz Dzelzavas ielu. Pa priekšu man braucu balsts busiņš ar Vācijas numuru, kurš apstājas pirms krustojuma un pēkšņi izdomā, ka viņam vajag no otrās joslas pa labi griezties (tā laikam Vācijā pieņemts) un padod atpakaļgaitā, braucot man virsū. Es, nepaskatoties, cik tuvu ir aizmugurējā automašīna, arī devu atpakaļ un iebraucu viņa sarkanajā auto.

Krieviski runājošais sarkanā auto šoferis izleca ārā un uzreiz lamājoties aizskrēja pie baltā busiņa, šoferi izvilka ārā un sadeva tam pa mici. Vēlāk vācietis vienkārši aizbrauca. Tā kā pēc situācijas vainīgs biju es, tad uzrakstīju par notikušo, parakstījos, iedevu sarkanajam šoferim savu telefona numuru, jo nedaudz ielocīju priekšējo numuru. Uz darbu paspēju, mašīnai ne skrambiņas.

Nav ne jausmas, vai es rīkojos pareizi?

Jau zināms, ka, tā kā 18. novembris šogad iekrīt svētdienā, tad par brīvdienu tiek pasludināts 19. novembris, kas man šā vai tā būtu brīvdiena, jo pēc lekciju sarakstā tā sanāk nepāra nedēļa, kad pedagoģijas nenotiek. Pēc Apollo nonākušās informācijas, tad jau sākot ar šo gadu arī Ziemassvētku vakara diena 24. decembris būs brīvdiena un 29. decembrī uz darbu/skolu, pēc iepriekšējā rīkojuma, nebūs jāiet. Svētki uz pilnu klapi!

Ātri gan tas laiks skrien, nesen tikai bija septembris, bet šodien jau novembris… drīz Ziemassvētki… 

Tā kā es neatradu veidu, kā automātiski pārnest rakstus un komentārus no CuteNews uz WordPress, tad lēnā garā vismaz rakstus ir jāpārkopē pašrocīgi, jo gribas saglabāt visus brīnumus, ko esmu sarakstījis kopš 2004. gada beigām. Kopējot atradu vairāk nekā divus gadus vecu rakstu “Informātika“, kura pirmās rindas satur teikumu: “Nevaru iedomāties sevi informātikas skolotāja vietā…”

Kas to būtu domājis, ka es tagad mācīšos Latvijas Universitātē par lietišķās informātikas skolotāju, kur nu vēl, ka jau trešo mēnesi to arī pasniegšu Rīgas 100. vidusskolā? Redz, kā domas mainās!

Tā kā man te Zandis pārmet, ka pārāk daudz domāju par auto, tad, viņam par spīti, piemetīšu vēl klāt – šodien, saprotot, ka ziema tuvojas, pēc divu stundu gaidīšanas servisā par 14Ls uzliku ziemas riepas. Rīt uz servisu eļļu mainīt, bet vēl pēc nedēļas jāiet tehniskā apskate. Labi, ka vismaz mēneša sākums…

Šodien, grābjot pagalmā sakritušās rudens lapas, aizdomājis – žēl, ka nav vasara, kas tomēr ir mans un, iespējams, arī jūsu mīļākais gadalaiks. Padomājiet – rudenī nebeidz lietus līt, ziemā auksts, bet pavasarī viss ir slapjš, bet vasarā? Vasarā tu vari zvilnēt saulītē, nodoties peldei atklātajos ūdeņos…

Protams, arī pārējiem gadalaikiem ir savi “plusi” – ziemā ir sniegs, kad var slēpot, snovot vai velt sniegavīru, rudenī tev tiek dota iespēja izbaudīt koku krāsainās lapas, bet pavasarī – puķu ziedēšanu. Arī mājas darbi, vismaz man, vasarā ir mazāk, jo rudenī jāvāc lapas, ziemā jāšķūrē sniegs (arī dažādas klapatas ar mašīnu), bet pavasarī jāizdara tās lietas, kas netika paveiktas rudenī. Tagad jau sanāk, ka es izbraucu tumsā un arī mājās atgriežos, kad jau ir tumšs – dienas gaismu citreiz pa savas istabas logu nesanāk ieraudzīt arī brīvdienās, jo handbols dara savu.

Starp citu, vai esat ievērojuši, ka Latvijas populārākajam ansamblim Prāta Vētra nav dziesmas par vasaru? Pavasarim ir “Plaukstas Lieluma Pavasaris”, rudenim ir dziesma “Rudens”, bet Ziemai ir “Ziema”.