Zvārtavas pilī

Kopā ar Ievu aizgājušajā nedēļas nogalē devāmies ceļā uz Zvārtavas pili, kas atrodas Igaunijas pierobežā starp Gaujienu un Valku. Pils reizē ir arī mākslas centrs, tā kā apkārtne ir sakārtota. Blakus atrodas arī Zvārtavas ezers, pa kuru paairējāmies arī ar laivu.

Dzīvojām Barona istabā, kurā bija arī kamīns. Biezās sienas pasargā ēku no saules stariem, tādēļ istabas temperatūra bija vien 14 grādi un varējām kurināt kamīnu. Paši gatavojām ēst un ēdām pie gara galda – tā kā pilī pienākas. Skaists interjers. Šo attālo Latvijas nostūri ieteiktu apmeklēt arī tev. Tas viss mums izmaksāja 35 latus (cenas mājas lapā ir nedaudz cēlušās).

Gulta

Pils

Pilī

Pa ceļam geocaching spēles vadīti iegriezāmies arī Siguldā un Cēsīs. Ar dubļiem sasmērēju visas kājās, kādēļ pusceļu uz pili bija jābrauc ar basām kājām, mazā ekskursija izdevās.

Kā man gāja Itālijā?

Ir pagājis jau gandrīz divas nedēļas, kopš atgriezos Latvijā. Līdz pat šim brīdim nav sanācis laiks piesēsties un uzrakstīt garāku stāstiņu par piedzīvojumiem pasaules handbola studentu čempionātā Itālijā. Esmu rakstījis daudz ko citu, taču blogs dažas dienas nav pat vērts pat vaļā.

Venēcijas vietā kūrorts
Lidojums uz Venēcijas lidostu Marco Polo ilga divarpus stundas. Nedaudz apdullinošs bija karstais vilnis, kurš nāca pār mūsu galvām, parādoties pie lidmašīnas izejas. Pēc tam sekoja pārbarauciens ar Water Bus, kā mums likās, līdz Venēcijai, bet nekā… Pusotru stundu mūs vizināja gar Venēcijas krastiem, beigās vēl iesēdinot autobusā, ar kuru mēs nonācām sporta kompleksā kādā pussalā, kur mums notika spēles. Ar to svīšanas piedzīvojumi nebeidzās. Mums vēl bija jāgaida sešas stundas, lai mūs akreditētu. Mūs ar miglainu web-cameru nofotografēja (tajā bildē man sevi ir grūti atpazīt), bet pēc tam neviens nevarēja saprast, kurā viesnīcā ir jādzīvo latviešiem. Gruzīni un lietuvietes, ar kuriem reizē mūs savāca lidostā bija aizbraukuši divas stundas ātrāk. Mēs turpinājām nīkt…

Vēlāk uzzinājām, ka esam nonākuši kūrortpilsētā Jesolo beach. Paralēli jūras krastam stiepās iela, kura nakts stundā pārvēršas par gājēju ielu. Mēs dzīvojām vienā no šīs ielas viesnīcām, kas no Adrijas jūras krasta atradās aptuveni simts metrus. Mazā istabiņā ar balkonu, no kura redzama jūra un viesnīcas baseins, mums bija jāsadzīvo četratā. Istabā kondicionieris, segas vietā palags. Pretējā ielas pusē atradās arī viesnīca, kur katru vakaru spēlēja dzīvā mūzika. Pirmajā vakarā iemalkoju pirmo vīna glāzi un diezgan agri gājām gulēt.

Sāļš un silts
Otrajā diena spēles vēl nebija, bet bija paredzēts treniņš kaut kādā tālajā sporta zālē. Autobusa trūkuma dēļ mēs palikām pie lielās sporta halle it kā bez treniņa. Bijām nedaudz bezkaunīgi un uz kādu laiku no japāņiem konfiscējām sporta zāli savā rīcībā. Vismaz nedaudz paskrējām. Principā itāļi ir tādi idioti (es atvainojos). Ne angliski īsti māk runāt (bija daži izņēmumi), arī organizācija bija zem katras kritikas. Katru dienu kaut ko mainīja. Tam par apliecinājumu bija arī atklāšanas parāde, kurā visi murmulēja itāļu valodā. Ziniet es nesapratu ne vārda!

Pēc atgriešanās viesnīcā devāmies iemēģināt jūras viļņus. Tik sāļā un siltā ūdenī es vēl nekad nebiju peldējies. Nebija vairs īsti starpība, kur atrodies – ūdenī vai sauszemē. Katram viesnīcas apmeklētājam ir atvēlēts krēsls un saulessargs. Sākumā gulšņājām ne savas viesnīcas krēslos, līdz uzzinājām, kuri pienākas mums. Sievietes gan tur sauļojas tikpat brīvi, kā vīrieši…

Jūra

No Baltijas un Skandināvijas valstīm pasaules studentu čempionātā vīriešiem piedalījāmies mēs, savukārt sievietēm vienīgā komanda bija no Lietuvas. Dzīvojām vienā viesnīcā blakus numurus un bieži vien satikāmies uz balkona. Šobrīd es vairāk māku pateikt lietuviski (īpaši skaitīt) nekā itāliski. Spēlējām kopā volejbolu, gājām peldēties un sauļoties. Jūru izmantojām izklaidei, lēkājot pa diezgan lielajiem viļņiem, savukārt baseinā varēja mierīgi papeldēt un demonstrēt savas salto prasmes. Spēlējām arī volejbolu. To visu mēs paspējām pēc agrajām rīta spēlēm un beidzamajās brīvajās dienās.

Baseins

Desmit dienas nepārtraukti spīdēja saule. Lija arī lietus, taču nevis kā Latvijā. Stundu nogāza un tad atkal atgriezās saule. Pēdējā dienā, kad visi sporta zālē skatījās finālu, lietus pārvērtās par krusu, kur viens graudiņš bija aptuveni vienas galda tenisa bumbiņas lielumā. Tās spēles laikā pavērtās interesants skats. Visi, kas gribēja zināt, kas tik skaļi rībina pa halle jumtu, demonstratīvi pameta zāli. Ielas pēc tam pludoja. Bija pilns ar milzīgām egļu skujām.

Ēšana un dzeršana
Desmit dienas pēc kārtas es ēdu makaronus gan pusdienās, gan vakariņās, miksējot tos ar dažādiem gaļas ēdieniem. Bija arī kartupeļi, taču tas drīzāk bija sajaukts pulveris ar ūdeni. Ļooti garšīgi bija arbūzi. Mūsējie pirmajās dienās noteikti apēda pusi no visiem, tāpēc laikam tie atkal parādījās tikai devītajā dienā. Dažreiz tika iekostas arī picas, kas šeit bija lētākais ēdiens.

Pēc sešu dienu spēļu maratona pienāca laiks arī atpūtai, tāpēc krietni tika patukšots arī alkoholisko dzērienu rindas. Cenas šeit tam bija īpaši draudzīgas. Īpaši lēts bija šampanietis un vīns. Pārējie dzērieni tas, kas pie mums maksā latos, tur ir tieši tādi paši skaitļi tikai galā ir eiro. Viena šampanieša (dzirkstošā vīna) pudele maksāja pat zem viena eiro, savukārt vīna pudeles cenas svārstījās no diviem eiro uz augšu. Nedaudz dārgāks bija alus. Piedāvājumā bija arī ierastās vāciešu maksas, kā arī pašmāju itāļu, kurš tika pildīts 0,66 litru ietilpīgās pudelēs, ierasto puslitra vietā.

Par klubiem neko nemācēšu teikt, jo nevienu neapmeklēju, bet paliku atpūsties viesnīcā. Pārējiem patika, kaut arī dziesmas reizēm mēdza atkārtoties.

Par to sportošanu
Uz Itāliju tomēr aizbraucu vairāk atpūsties, nevis spēlēt. Biju otrais vārtsargs, līdz ar to sešās spēlēs laukumā pavadīju tikai aptuveni 53 minūtes (viens mačs ilgst 60 minūtes). Bijām ielozēti nāves grupā. Uzvara pār Meksiku, zaudējums Turcijai (kopvērtējumā palika ceturtie) un neizšķirts ar nākamajiem pasaules čempioniem krieviem. Pēc tam uzvara pār Azerbaidžānu, kuriem arī es iemetu vienus vārtus, zaudējums Ungārijai un uzvara pār Kipru. Rezultātā 11. vieta 16 komandu konkurencē. Varējām arī labāk…

Sporta zāle

Diena Venēcijā
Atrodoties tik tuvu itāļu firmas zīmei Venēcijai, būtu grēks tur nepabūt. Tāda iespēja bija, un es un daļa komandas to izmantojām. Braucām vienā laivā kopā ar vairākām citu valstu komandām. Izkāpām piestātnē. Ja visi aizgāja uz pilsētas centru, tad es visus aizvedu uz pretējo salas pusi pēc geocatching punkta (par to vairāk lasīt pie pbs). Ceļojošais kukainis tika veiksmīgi nogādāts Itālijā. Par to gan pārējiem komandas biedriem bija jāuzliek viena vīna pudele…

Gondolas

Izstaigājām Venēcijas vienu daļu. Neredzēju nevienu pašu mašīnu, bet gondolas gan bija daudz. Izdzēru vienu alus glāzi par gandrīz pieciem latiem. Nopirku Ievai šķīvi pie St. Marco Polo laukuma, kurš mūždien ir pilns ar cilvēkiem un baložiem. Šoreiz skaisto skatu izbojāja milzīgā skatuve un daudzie skatītāju krēsli, kas tur izlikti.

St. Marco Polo

Venēcija ir skaits un visnotaļ dārga pilsēta. To smaku, par kuru biju dzirdējis iepriekš, nemaz nejutu. Neskaitāmie tilti, šaurās ielas. Sava burvība ir, taču vairāk par vienu reizi, manuprāt, tur nav ko meklēt. Itāļi beigās gan atkal sabojāja visu prieku, norādīt nepareizo piestātni, no kuras varētu tikt atpakaļ uz sauszemi. Nu tādi idioti…

Priekš ideālas atpūtas es ieteiktu padzīvot Jesolo beach kūrortā. Visu vēl nedaudz pabojāja lidmašīna uz Rīgu, kas kavējās trīs stundas. Nemaz nezināju, ka, ja reiss aizkavējas, tiek dotas bezmaksas pusdienas. Tādas brīvdienas man vēl nebija bijušas.

Uz Venēciju

Pēc aptuveni deviņām stundām mana lidmašīna pacelsies gaisā, lai nolaistos Itālijā Venēcijas apkārtnē, kur notiks studentu pasaules čempionāts. Desmit dienas atpūta un sporta. Pirmā spēle 6. jūlijā pret meksikāņiem, tālāk seko turki un krievi. Mērķis ir iekļūt labāko četriniekā, kas nodrošina dalību 2009. gadā Studentu universiādē, kas notiks Serbijā. Tās varētu nosaukt par studentu olimpiskajām spēlēm.

Paļaujos uz silto laiku (vakar Romā bija +30), tā kā pat garās bikses neesmu somā iepakojis, tikai daudz, daudz kreklu.

Šokolāde un cukurvate

Šokolādes strūklakaNedēļas nogalē biju uz Ievas māsīcas kāzām. Neskaitot kāzas sen atpakaļ, šajā reizē tomēr sapratu vairāk, kas un kāpēc notiek. Laikā, kad jaunais pāris kaut kur piecas stundas klīda apkārt, viesiem piedāvāja pašrocīgi apliet augļus ar šokolādi no attēlā pa kreisi redzamās šokolādes strūklakas. Es, kā liels šokolādes cienītājs pie šī aparāta pavadīju daudz laika. Pat mati šokolādei netika smādēti.

Apkārt nemitīgi grozījās arī kāds cilvēks, kas bija uzvilcis T-kreklu ar adresi www.struklaka.lv uz muguras un uzpasēja strūklaku. Šodien arī apciemoju augstāk minēto vietni, interesējoties par cenām. Biju nedaudz šokēts. Cenas mērāmas pat vairākos tūkstošos, tāpēc lēšu, ka attēlā redzamā strūklaka tikusi izīrēta. Vietnē tiek piedāvāts iegādāties arī mazākas strūklakas, kas nav nemaz tik dārgas, un arī citi salduma aparāti.

Manu uzmanību vēl piesaistīja arī cukurvates automāts. Nedēļas beigās biju ekskursijā uz Lietuvu. Kopā ar Snuķi divu dienu laikā katrs apēdām pa piecām cukurvatēm. Ļoooti garšīgi! Tāpēc arī izskanēja doma par tāda aparāta iegādi. Es atradu!

Šokolāde un Cukurvate

Pēc piektās vates un ilgas šokolādes ešanas, var sākt šķebināt, tomēr jebkurš būtu priecīgs par šādām ierīcēm savās mājās. Tikai nevaru izlemt, vai tērēt 111 latus kaut kam tādam?