Volkswagen Jetta

No Škoda Fabia uz Volkswagen Jetta

Vēsturiskie bloga lasītāji noteikti atceras manu nu jau leģendāro auto Škoda Fabia (2002.g.), kas bija mans ceļabiedrs vairāk nekā septiņus gadus. Maza un ekonomiska (~5l/100km) automašīna, ar kuru kopā tika nobraukti aptuveni 250 000 kilometri.

Ar Škodu tika piedzīvoti dažādi patīkami un ne tik patīkami mirkļi. Pēdējos gadus tā arī arvien biežāk prasījās pēc servisa apmeklējuma, kā arī vizuāli arvien mazāk sāka atgādināt cienījama paskata auto. Finālā tas palika bez sajūga, tāpēc bija laiks pārmaiņām.

Ar nākamo auto gribēju ieiet nākamajā līmenī. Škoda bija studentu auto, kuras vienīgā labā īpašība bija tās ekonomiskais degvielas patēriņš. Arī manam nākamajam ceļabiedram bija jābūt ekonomiskam, taču nedaudz lielākam un aprīkotam ar komfortu.

Neesmu nekāds auto eksperts, taču pēc aptuveni mēnesi ilgām pārdomām un konsultācijām ar draugiem tika veikts pirkums. Līdz ar to kopš 2014. gada rudens esmu kļuvis par Volkswagen Jetta (2009.g.) īpašnieku. Esmu apmierināts, nobraukti jau pirmie 15 000 kilometri un mana Jetta vēl nav pievīlusi.

Tā, protams, ēd nedaudz vairāk degvielu (~7,5l/100km) nekā Škoda, taču braukšana ir krietni jaudīgāka un komfortablāka. Esmu arī apņēmies vairāk rūpēties par šo auto, lai tas uz ceļa tik ātri nezaudētu savu cienījamo statusu.

Jau tagad nevaru sagaidīt karstās dienas, lai beidzot baudītu kondicioniera vēso gaisu. Škodā vienīgais kondicionieris sāka strādāt tikai pie 70km/h ar četriem atvērtiem logiem :)

Par savu Škodu varu teikt tikai atzinīgus vārdus. Ja šobrīd meklē auto, noteikti varu ieteikt Fabia kā lielisku izvēli Latvijas ceļiem. Ar to tika šķērsota Eiropa, šķērsota upes un tas niķoties sāka tikai pēdējos gados.

Aerodium

Pirms pusotras nedēļas, pateicoties kolēģu Inspired dāvanai dzimšanas dienā, beidzot izmēģināju lidošanu gaisa tunelī “Aeordium”. Diemžēl divu minūšu laikā vienu no savām kājām nespēju noregulēt īstajā stāvoklī, tā arī īsti nespējot kārtīgi pacelties gaisā.

Neskatoties uz savu tizlumu, man patika un bija forši. Latvieši ir baigie malači, ka izgudrojuši kaut ko šādu. Mēģināt vēlreiz? Diez vai… Meklēsim jaunas izklaides, ko vēl neesmu darījis.

Portugāle

Portugāle

Trīs izcilas dienas Portugāles saulē, okeānā un vējā. Ar Opel Vectra nobraukti aptuveni 900 kilometri. Peldēšanas sezona atklāta okeānā, kā arī nodzīvots jau ceturtdaļgadsimts. Tikai žēl, ka jau tagad Latvijā ir krietni siltāks laiks nekā Portugālē. Gaidām vasaru arī Latvijā.

Vairāk foto manā Facebook.

Trešdaļa autovadītāju ar sabiedrisko transportu brauc par brīvu

Jau divas dienas decembrī Rīgas Domes, lai mazinātu satiksmes intensitāti un sastrēgumus stipras snigšanas laikā un atvieglotu ielu uzturēšanas tehnikas darbu, autovadītāji, uzrādot automašīnas reģistrācijas apliecību (jeb tehnisko pasi), varēja izmantot sabiedrisko transportā Rīgā par brīvu.

Tā kā es esmu autovadītājs un man pieder automašīna, taču ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu, vienā no šīm divām dienām izmantoju iespēju braukt ar trolejbusu par brīvu. Izdzirdot par šādu Rīgas Domes lēmumu, stipri apšaubīju tā lietderību,  tāpēc ar aptaujas un sociālo tīklu palīdzību izlēmu noskaidrot, kā pieņemtais lēmums ietekmēja autovadītāju paradumus.

Kopumā manā viena jautājuma aptaujā piedalījās 340 respondenti.

No visiem respondentiem, 146 ikdienas gaitās izmanto automašīnu. Spītējot sniegam, 66% no autovadītājiem tik un tā pārvietojās ar auto, bet vairāk kā trešdaļa 34% atstāja privāto transportu mājās un pārvietojās ar sabiedrisko transportu.

Gan Rīgas Satiksme, gan Ceļu Pārvalde medijiem apstiprina, ka iecerētā iespēja devusi augļus. Aptuveni 11 000 autovadītāji izmantoja iespēju braukt par brīvu, samazinot automašīnu skaitu uz ielām par 2000 – 3000 tūkstošiem. Nedaudz parēķinot pēc manas aptaujas datiem, diez vai, ka ikdienā caur Rīgu izbrauc tikai nepilns 10 000 automašīnu…

Iespējams, tāpēc var secināt, ka tieši sociālo tīklu lietotāji par šo iespēju bija informēti vairāk un tāpēc arī izmantoja vairāk, taču tikpat labi daļai sabiedrības vienkārši nav iespējas izvairīties no automašīnas izmantošanas. Tieši tāpēc vienā no sniegotajām dienām arī es izmantoju automašīnu, kaut arī parasti braucu ar trolejbusu.

Vēl pāris interesanti fakti:
3% no aptaujas dalībniekiem brauc ar sabiedrisko transportu pa “zaķi”;
5% no aptaujas dalībniekiem aizņēmās reģistrācijas apliecību no kāda cita un ar sabiedrisko transportu braucu par brīvu;
15% no aptaujas dalībniekiem, automašīnu īpašniekiem (arī es), kas ikdienā izmanto sabiedrisko transportu, izmantoja iespēju braukt par brīvu.

Ar pilniem aptaujas rezultātiem variet iepazīties šeit.

Ko es darīju Insbrukā?

Esmu jau atgriezies Rīgā, tāpēc šis būs mans pēdējai raksts par jaunatnes olimpiskajām spēlēm Insbrukā. Iegūta vērtīga pieredze un atjaunotas vecās saiknes. Dažu minūšu garajā video jau pieminētie mani kolēģi Arnels un Bens pastāstīs, ko tad es šīs divas nedēļas kopā ar vēl 14 jaunajiem žurnālistiem no visas pasaules darīju Insbrukā?

Tveram, ko varam, Insbrukā

Attēlā redzams Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge. Šajās dienās Insbrukā esmu notvēris vairākus labus kadrus no dažādām sacensībām, taču šo vienkāršo bildi uzskatu par savu labāko. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir liels sporta vīrs, taču arī viņu nevar bieži redzēt smaidot. Turklāt Roge no šīs tribīnes nolūkojās, ka tieši mūsu hokejists Augusts Valdis Vasiļonaks ieguva zelta medaļu.

Rit nu jau manas pēdējās stundas Insbrukā. Paralēli strādāšanai esmu arī daudz atpūties kopā ar kolēģiem. Atpūta darba laikā nozīmē īsas miega stundas. Galu galā, šis ir mans atvaļinājums…

Insbrukā Austrijā ir tāda pati pilsēta kā Jelgava Latvijā. Kopumā Insbrukā ikdienā apgrozās aptuveni 25 000 studenti. Laikam tieši tāpēc gandrīz visas izklaides vietas pilsētā brīvdienās ir pārbāztas līdz malām, ka vienīgais, ko tur var darīt, ir svīst nevis labi pavadīt laiku.

Ko es varu paņemt līdzi sev no šīm spēlēm? Bija atkal lieliski satikt cilvēkus, ko nebiju redzējis pusotru gadu. Lieliski cilvēki. Vēl vairāk esmu uzlabojis savas angļu valodas prasmes – vairāk mutiskās, nevis rakstiskās.

Protams, esmu papildinājis savas zināšanas par fotogrāfiju un žurnālistiku kopumā. Tagad zinu, kā strādā SOK informācijas dienests olimpisko spēļu laikā. Kopumā šeit un Singapūrā esmu guvis neatsveramu pieredzi žurnālistikā, ko citādākā veidā nevar iegūt. Joprojām tveru, ko varu, lai papildinātu savu zināšanu loku. Kārtējo reizi esmu papildinājis paziņu loku no visas pasaules. Beidzot ir jāsadūšojas aizbraukt uz Austrāliju un ASV. Tās ir divas valstis, kuras es gribētu paviesoties.

Jau pirmdien vakarā atgriežos atpakaļ Rīgā. Otrdien vēl atpūšos no atvaļinājuma, bet trešdien esmu atpakaļ ikdienā. Man ir vēl 23 gadi un es gribu saprast, ko gribu darīt un sasniegt savā dzīvē.