Kategorija: Dzīve

Rit septītā diena jaunatnes olimpiskajās spēlēs Insbrukā. Esmu atdevis visu savu foto tehniku un pievērsies tekstiem. Joprojām moku savu pirmo rakstu par pašaizsardzības sekciju kultūras un izglītības programmā (tāda bija arī Singapūrā), kas paralēli sporta aktivitātēm notiek Insbrukas kongresnamā. Grūti sevi motivēt rakstīt par notikumiem, kas tevi nemaz neinteresē. Vēl jo vairāk – angļu valodā.

Turpmākajās dienās ķeršos pie latviešu sportistiem. Sākšu šodien ar Augusta Valda Vasiļonoka startu unikālā hokejistu individuālo prasmju turnīra finālu. Vismaz par latviešiem man ir interesanti rakstīt pašam un man būs tikai prieks, ja viņu sniegums tiks plašāki atspoguļoti oficiālajā olimpisko spēļu lapā.

Ar padomiem par raksta sastādīšanu un informācijas ievākšanu trešdien dalījās Džons no Associated Press. Kā vissvarīgākos punktus izcēla sava darba plānošanu pirms intervijas un faktu pārbaudīšanu pirms teksta publicēšanas. Protams, jebkurā mirklī var padomu prasīt jebkuram no SOK žurnālistu komandas. Lai vai kā, veids, kā briti veido rakstus, man nepatīk…

Arī turpmāk, paralēli rakstīšanai, turpināšu fotografēt. Tikai ar savu mazo Canon 1100D. Vairākas manas fotogrāfijas publicētas oficiālajos olimpiskajos avotos, taču ar visām labākajām mūsu (to starpā arī manām) fotogrāfijām var iepazīties arī šeit. Un mani joprojām sajūsmina kalni, jāizdomā veids un iemesls, kāpēc man vajadzētu sacensību laikā tikt tā augstākajā punktā.

Paralēli tekstam un foto, daļa no komandas darbojas video jomā. Tajā lieliskus un smieklīgas video veido Arnels no Urugvajas un Bens no Izraēlas. Man nav ne jausmas, kur viņi rod idejas šādiem sižetiem, taču, skatoties to, nevar nesmieties. Pirmais video par spēļu talismanu jānoskatās obligāti. OBLIGĀTI.

Svētdien jau no paša rīta devos uz 30 km attālo kalnu pilsētiņu Kuhtaju, kur aptuveni 2-3km augstumā virs jūras līmeņa atrodamas labākās slēpošanas trases Insbrukas tuvienē. Fotografējot sacensības rampā, piecu stundu laikā paspēji nosalt kādas trīs reizes. Tikai pēdējā stundā piešāvos pie man svešā sporta veida un sapratu, kā un kur vislabāk fotografēt lidojošos snovbordistus un slēpotājus. Skatoties uz sniegotajām virsotnēm, arī pašam ļoti sagribējās kāpt uz slēpēm. Diemžēl šie kalni man ies secen – jāturpina fotografēt un ziņot.

Sestdien kopā ar kolēģiem bijām arī iepazīties ar Insbrukas izklaides vietām. Bija taču nedaudz jāatzīmē mana vārda diena. Diemžēl Austrijā joprojām vēl var smēķēt iekštelpās, kas man nu galīgi neiet pie sirds. Jebkurā gadījumā interesants bija 360 grādu bārs vienā no pilsētas augstāko ēku virsotnēm (skats paveras burvīgs), taču spēļu oficiālā atbalstītāja Samsung brendotais klubs bija pabriesmīgs. Vietējiem tur skanošā mūzika patika, jo tas bija pārbāzts. Tad jau es labāku eju uz esīti…

Pusdienās un vakariņās katru vakaru mēģinām ēst citā kafejnīcā, restorānā vai bārā. Esmu jau nobaudījis kādas četras dažādas Vīnes šniceles (nacionālais Austrijas ēdiens), kas pa lielam ir viens milzīgs McNuggets no McDonalda. Jāatzīmē, ka katrs pavārs to gatavo savādāk, jo vēl divas vienādas šniceles nav izdevies nogaršot. Arī alus katrā vietā garšo savādāk :)

Tikmēr Riks Kristens Rozītis Latvijas olimpiskajai komandai Insbrukā izcīnījis pirmo medaļu, finišējot otrais kamaniņbraukšanā. Diemžēl pats latvieša sekmīgo sniegumu neredzēju (biju aizkavējies kalnos), bet rītdien noteikti garām nelaidīšu Augusta Valda Vasiļonoka startu unikālā hokejistu individuālo prasmju turnīrā. Runā, ka arī viņam ir labas cerības izcīnīt kādu medaļu.

Cik saprotu, beidzot visu Latvijas teritoriju ir sasniegusi pabieza sniega kārta. Arī Austrijā beidzot šajās dienās ir snidzis un kļūst tikai aukstāks – to vislabāk izjūt manas kājas pēc vairāku stundu fotografēšana. Man, salīdzinot ar citiem silto zemju kolēģiem, šim aukstumam būtu jābūt niekam. Piemēram, šo fotogrāfiju uzņēma Diakonda no Senegālas, kura ir viena no žurnālistēm, kas sniegu Insbrukā taustīja pirmo reizi mūžā. Kamēr citi priecājas par sniegu, es atkal turpinu ar sajūsmu skatīties uz kalnu grēdām. Diemžēl labākie skati paiet garām caur autobusu stikliem, braucot uz arēnām, tāpēc jāsamierinās ar to, kas redzams tepat pilsētā.

Ziemas jaunatnes olimpiskajās spēlēs Insbrukā pirmās piecas dienas darbošos foto jomā. Piektdien fotografēju hokeju un atklāšanas ceremoniju, bet sestdien būšu liecinieks olimpiskajai vēsturei – pirmo reizi olimpiskajās spēlēs lēkšanā ar slēpēm sacentīsies arī sievietes. Pagaidām esmu ceļā no vienas arēnas uz otru, jo sākumā aizbraucu uz nepareizo.

Prieks, ka no katras hokeja spēles pa vienai bildei tika izmantotas arī SOK veidotajā ziņu lentē spēļu oficiālajā lapā (te un te). Gribēju arī padalīties ar dažām savām uzņemtajām fotogrāfijām no atklāšanas ceremonijas, kur pārsvarā atspoguļojas mans darbs ar lielo 300mm Nikon lēcu. Neesiet bargi, vēl tikai mācos apieties ar dārgo tehniku.

Olimpiskajās spēlēs viens no pašmāju sportistiem, tiesnešiem un treneriem nodot zvērestu visu vārdā, ka sacensības notiks godīgā veidā. Sportiste aizmirsa savu zvērestu, tāpēc mikrofonā skaļi pateica “šaize”. :) Lai jums jauka sestdiena!

Turpmākās divas nedēļas par savām mājām varēšu saukt Insbruku, kur notiks pirmās jaunatnes ziemas olimpiskās spēles. Ja atcerieties, pirms pusotra gada caur Jauno žurnālistu treniņprogrammu (Young Reporters) no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) trīs nedēļas mācījos, strādāju un atpūtos pirmajās jaunatnes vasaras olimpiskajās spēlēs Singapūrā. Programma bija tik veiksmīga, ka tika nolemts to turpināt arī Insbrukā, taču citādākā veidolā.

Par maniem piedzīvojumiem Singapūrā varējāt izlasīt blogā vai arī mana paša rakstītajā tekstā žurnālā. SOK pagājušā gadā nolēma, ka Insbrukā netiks veidota jauna jauno žurnālistu komanda, bet gan tiks uzaicināta daļa no tiem, kas jau bija Singapūrā. Līdz ar to vasarā atkal tikām uzrunāti mēs, bijušie singapūrieši, no kuriem 15 tika akceptēti un piekrita doties uz Insbruku. Tikai šoreiz mēs ne tik daudz mācīsimies, bet reāli strādāsim un ražosim saturu oficiālajām Insbrukas olimpiskajām ziņām, kuras varēs aplūkot arī oficiālajā spēļu lapā. Ja vēl Singapūrā jauno žurnālistu grupa bija kaut kas svešs un nezināms, tad Insbrukā SOK un citiem mūsu mērķi un darbība ir skaidri zināma.

No kreisās – es, Arnels (Urugvaja), Emīlija (Kanāda), Jūlija (Ukraina), Bens (Izraēla), Luks (Austrālija)

Līdz ar to no sava ikdienas darba esmu paņēmis divu nedēļu atvaļinājumu un esmu šeit, Insbrukā. Esmu ļooooti priecīgs atkal satikt cilvēkus, ko nebiju redzējis gandrīz pusotru gadu un uzzināt, kā mainījusies viņu dzīve un profesionālā karjera. Dažiem no viņiem (Austrālija, Senegāla, Urugvaja, Indija, Singapūra, Zimbabve, Barbadosa) pirmo reizi mūžā pataustīja sniegu… Šodienas vakarā pat mežģījās mēle no runāšanas angļu valodā.

Atšķirībā no Singapūras šoreiz nedzīvojam vairs olimpiskajā ciematā, bet gan viesnīcā pašā pilsētas centrā. Patīkami ēst brokastis un skatīties uz Alpiem, kuri redzami praktiski no katra loga pilsētā. Esmu sajūsmā un nevaru sagaidīt dienu, kad dosimies strādāt kalnu virsotnē. Arī man tas ir kaut kas jauns un nezināms. Iepriekš līdzīgus kalnus biju redzējis tikai Serbijā.

Skats no galvenā mediju centra

Pirms braukšanas bija jāizvēlas, kurās žurnālista jomās es gribēšu strādāt – izvēlējos foto un tekstu. Jau šodien no paša Nika Didlika rokām strādāšanai spēļu laikā saņēmu savu tehniku – Nikon D3 un vēl četrus dažādus objektīvus (to starpā arī 300mm milzīgais tele objektīvs). Mana treniņsoma būtu par mazu, lai to visus aparātus varētu vienlaicīgi paņemt līdzi darbā. Jau smējos, ka es, pat pārdodot savu dvēseli, to visu nekad nevarētu atļauties nopirkt. Turklāt, ja SOK mediju pārziņi uzskatīs, ka mans darbs ir pietiekoši labs, tad tas tiks publicēts spēļu oficiālajā lapā speciālajā jaunumu sekcijā.

Manā īpašumā jau nonākuši dažādi Mizuno ziemas apģērbi ar olimpisko simboliku. Ja pareizi sapratu, tiksim apgādāti vēl arī ar ziemas zābakiem. Karsto zemju īpašnieki tika apgādāti ar pilnu ekipējumu. Tiesa, pagaidām vēl salu viņi nav sastapuši (temperatūra visu laiku ir ap 0), un īsts pārbaudījums viņiem būs kalni. Kā SOK nozīmēti žurnālisti esam katrs tikuši pie dienas naudas, tā kā turpmākās divas nedēļas vienīgā lieta, par kuru būs jāuztraucas, būs deadlaini…

Trešdien jau piedalījāmies nelielā sarunā ar Vankūveras olimpisko spēļu čempioni daiļslidotāju Junu Kimu, taču reāli darboties sāksim tikai ceturtdien. Piektdien paredzēta jaunatnes spēļu atklāšana. Starp citu, no Latviju šajās spēlēs pārstāvēs 16 sportisti, kas ir vairāk nekā Austrālijai :)

Par Insbruku uzrakstīt gribēju jau sen, tomēr īsto pamudinājumu veica mamma, kura man atsūtīja sms, lai kaut ko beidzot šeit uzrakstu. Nu tad arī turpmāk šeit varēsiet lasīt par interesantākajiem notikumiem manā Insbrukas dzīvē. Tiekamies!