Need For Speed

Sadomājos šovakar novilkt pa dienu universitātē starp kursa biedriem tik ilgi gaidīto jauno Need For Speed: ProStreet. Vilku trīs stundas, instalēju vēl kādas desmit minūtes, a piga tev – raustās, nevar lāga uzspēlēt (opcijās ar neko īsti nevarēja nomainīt). Tā jau reizi gadā kādu spēli lejupielādēju, būs vien jāspēlē Monopols…

Pie velna, man likās, ka esmu ieguvis sev labu datoru:
procesors: AMD Turion 64 X2 Dual-Core 1.8-GHz, 2 x 512-KB
video karti: ATI Radeon X1250, up to 512 MB
operatīvā atmiņa: DDR II, 667 MHz, 2048 MB

Ar to tiešām ir par maz? Hazymorning saka, ka pietiek.

Potīte II

Par mani rūpējas. Vakar piezvanīja no handbola federācijas un apjautājās, kā mana kāja jūtas. It kā jau atbildēju, ka normāli, bet šā vai tā mani aizsūtīja uz Mežaparku pie sporta ārsta Āra Aivara, kurš mani aizsūtīja uz procedūrām. Procedūras īsumā šājas: vispirms jāuzvelk kaut kas līdzīgs saulesbrillēm un tad manu potīti apstaro ar lāzeri (lai mazinātu pampumu, kas tiešām jau praktiski pazudis), tad to nosmērē ar krēmu un “braukā” pa viņu ar tādu mazu verķīti, bet gala rezultātā uzliek kompresi ar smēri, kas jātur vismaz 12 stundas. Vēl arī iedeva sargu, kas stingri nofiksē potīti. Tajā sporta centrā vispār pilns ar traumatiskiem basketbolistiem, vakar vienu pat atpazinu – Armandu Šķēli, šim kaut kas ar roku nav kārtībā vai arī viņam vienkārši patīk meitenes, kas veic procedūras.

Uz Mežaparku tagad jādodas katru dienu, jo procedūras jāatkārto laikam desmit reizes, tas visdrīzāk nozīmē, ka sportot nevarēšu vēl arī nākošo nedēļu. Vispār forši, ka pa reizei piezvana komandas biedri un apjautājas, kā ar potīti. Turpinām atpūsties… 

Potīte

Vakar pēc plkst. 14 uz vienu vakaru kļuvu par lēkājošu cilvēku, jo pašā mača sākumā ar Dobeli neveikmsīgi piezemējos un pamatīgi izmežģīju potīti. Šodien no paša rīta bijušajā Zatlera klīnikā biju traumpunktā, un man tika uztaisīts rentgens, pēc kura ārsts pateica, ka vairāk par sastiepumu nekas nav.

Vakar kāja bija milzīga un izskatījās pretīga, šodien jau mazāk sāp, kā arī jau esmu spēris pirmos soļus uz abām kājām, tā kā drīz vien jau varēšu, nedaudz pieklibojot, jau arī staigāt. Pirmā palielākā sporta trauma un, cerams, arī pēdējā. Viens labums jau ir – varēšu kādu laiku atpūsties no handbola…

Flešmobs

FlešmobsPēdējā laikā pa draudzīgo portālu klīst tāds neliels spamiņš, kurš šodien no Janas rokām nonāca arī manā vēstuļu kastītē, ar paziņojumu, ka 19. novembrī plkst. 13:13 pie Rīgas Cirka Merķeļa ielā notiks flešmobs (izklaides pasākums, kurā cilvēki, iepriekš sarunājuši, neuzkrītoši ierodas noteiktā vietā un, vienoti veikuši kādas neparastas darbības, izklīst), kurā katrs ņemam savus mp3 atskaņotājus, iPod’us vai jebko, kam ir austiņas, un dejo katrs savā ritmā (mūzikas izvēle – brīva).

Izklausās jau makten interesanti, skats no malas, noskatoties tālāk šo video, varētu būt diezgan iespaidīgs, protams, ja latvieši spēs savākties lielā daudzumā. Uzdevums pārējiem blogeriem – šo ziņu padot tālāk. Iespējams, aiziešu (ņemot līdzi arī draugus), taču joprojām savam iPodam neesmu iegādājies austiņas…

Garie Ziemassvētki

Jau zināms, ka, tā kā 18. novembris šogad iekrīt svētdienā, tad par brīvdienu tiek pasludināts 19. novembris, kas man šā vai tā būtu brīvdiena, jo pēc lekciju sarakstā tā sanāk nepāra nedēļa, kad pedagoģijas nenotiek. Pēc Apollo nonākušās informācijas, tad jau sākot ar šo gadu arī Ziemassvētku vakara diena 24. decembris būs brīvdiena un 29. decembrī uz darbu/skolu, pēc iepriekšējā rīkojuma, nebūs jāiet. Svētki uz pilnu klapi!

Ātri gan tas laiks skrien, nesen tikai bija septembris, bet šodien jau novembris… drīz Ziemassvētki… 

 

Vēlreiz par informātiku

Tā kā es neatradu veidu, kā automātiski pārnest rakstus un komentārus no CuteNews uz WordPress, tad lēnā garā vismaz rakstus ir jāpārkopē pašrocīgi, jo gribas saglabāt visus brīnumus, ko esmu sarakstījis kopš 2004. gada beigām. Kopējot atradu vairāk nekā divus gadus vecu rakstu “Informātika“, kura pirmās rindas satur teikumu: “Nevaru iedomāties sevi informātikas skolotāja vietā…”

Kas to būtu domājis, ka es tagad mācīšos Latvijas Universitātē par lietišķās informātikas skolotāju, kur nu vēl, ka jau trešo mēnesi to arī pasniegšu Rīgas 100. vidusskolā? Redz, kā domas mainās!

Tā kā man te Zandis pārmet, ka pārāk daudz domāju par auto, tad, viņam par spīti, piemetīšu vēl klāt – šodien, saprotot, ka ziema tuvojas, pēc divu stundu gaidīšanas servisā par 14Ls uzliku ziemas riepas. Rīt uz servisu eļļu mainīt, bet vēl pēc nedēļas jāiet tehniskā apskate. Labi, ka vismaz mēneša sākums…

Gadalaiki

Bambusa gada laiki

Šodien, grābjot pagalmā sakritušās rudens lapas, aizdomājis – žēl, ka nav vasara, kas tomēr ir mans un, iespējams, arī jūsu mīļākais gadalaiks. Padomājiet – rudenī nebeidz lietus līt, ziemā auksts, bet pavasarī viss ir slapjš, bet vasarā? Vasarā tu vari zvilnēt saulītē, nodoties peldei atklātajos ūdeņos…

Protams, arī pārējiem gadalaikiem ir savi “plusi” – ziemā ir sniegs, kad var slēpot, snovot vai velt sniegavīru, rudenī tev tiek dota iespēja izbaudīt koku krāsainās lapas, bet pavasarī – puķu ziedēšanu. Arī mājas darbi, vismaz man, vasarā ir mazāk, jo rudenī jāvāc lapas, ziemā jāšķūrē sniegs (arī dažādas klapatas ar mašīnu), bet pavasarī jāizdara tās lietas, kas netika paveiktas rudenī. Tagad jau sanāk, ka es izbraucu tumsā un arī mājās atgriežos, kad jau ir tumšs – dienas gaismu citreiz pa savas istabas logu nesanāk ieraudzīt arī brīvdienās, jo handbols dara savu.

Starp citu, vai esat ievērojuši, ka Latvijas populārākajam ansamblim Prāta Vētra nav dziesmas par vasaru? Pavasarim ir “Plaukstas Lieluma Pavasaris”, rudenim ir dziesma “Rudens”, bet Ziemai ir “Ziema”.