Katru dienu manu blogu apmeklē vairāki gūglētāji, kuri meklējuši mani, tas ir, manu niku raikons. Lūk, tas mani ieinteresēja, un es atvēru gūgli un ierakstīju meklēšanas logā raikons. Atrada, protams, manu blogu, face.lv kontu, par kuru rakstīju divus gadus atpakaļ, vēl dažādas saites, kur esmu publicējis, un kontu oho.lv. Speciāli pat piereģistrējos, izveidojot sev kontu raikons1, lai apskatītos, par ko oho.lv esmu kļuvis.
Gads: 2007
Internets Murjāņos
Šajā nedēļas nogalē es atkal esmu Murjāņu sporta ģimnāzijā, kur atkal notiek nometne. Paņēmu līdzi savu laptopu, jo man bija jāpabeidz rakstīt raksts žurnālam “Sports”, kā arī vienkāršai laika īsināšanai starp treniņiem. Pašlaik esmu nolīdis klusākā vietā – 30 istabiņā, kur, piespiežoties pie loga, man par pārsteigumu atrod wireless tīklu Muuri bez nekādām parolēm. Tīkls gan pašvaks, tomēr, redz, šo rakstu es uzrakstīt varu.
Tagad gaidu pusdienas plkst. 14, kur varēs pieēsties līdz nemaņa, jo ēst ir pasūtīts 16 cilvēkiem, bet mēs daudzo savainojumu dēļ esam ieradušies tikai septiņi.
Mini avārija
Iekļuvu šodien, braucot uz darbu, tādā dīvainā avārijā. Braucu pa otro joslu un no Ulbrokas ielas gatavojos nogriezties uz Dzelzavas ielu. Pa priekšu man braucu balsts busiņš ar Vācijas numuru, kurš apstājas pirms krustojuma un pēkšņi izdomā, ka viņam vajag no otrās joslas pa labi griezties (tā laikam Vācijā pieņemts) un padod atpakaļgaitā, braucot man virsū. Es, nepaskatoties, cik tuvu ir aizmugurējā automašīna, arī devu atpakaļ un iebraucu viņa sarkanajā auto.
Krieviski runājošais sarkanā auto šoferis izleca ārā un uzreiz lamājoties aizskrēja pie baltā busiņa, šoferi izvilka ārā un sadeva tam pa mici. Vēlāk vācietis vienkārši aizbrauca. Tā kā pēc situācijas vainīgs biju es, tad uzrakstīju par notikušo, parakstījos, iedevu sarkanajam šoferim savu telefona numuru, jo nedaudz ielocīju priekšējo numuru. Uz darbu paspēju, mašīnai ne skrambiņas.
Nav ne jausmas, vai es rīkojos pareizi?
Psiholoģija
Šodien uzzināju pirms divām nedēļām vadītā semināra “Spējas un Apdāvinātība” atzīmi – 7. Kā redzams attēlā, galveno daļu vadīju es un līdz ar to visu sabojāju es. Bet ko darīt – ja esmu straujšs, ātrs un paviršs? Nesanāks no manis nekāds daiļrunātājs.
Piedodiet, Oskar, Māra un Laura, ka saņēmāt tikai septiņi. Kaut gan, ko var cerēt par darbu, kurš tika rakstīts Datorikas Pamatu laikā iepriekšējā dienā? Automāts šā vai tā vēl spīd…
Braucam prom?
Laikam jau lielais bums, kad visi devās peļņā uz ārzemēm un reizēm arī tur palika uz mūžu, ir pagājis, tomēr es runāšu… Mani uz ārzemēm dzīvot vari aizvilkt tikai viens iemesls, un tas ir handbols. Vakar pa Eurosport2 skatījos Čempionu Līgas spēli starp Dānijas komandu “Viborg”, kas savā laukumā uzņēma Vācijas “Hamburg” handbolistus. Es gribu izbaudīt atmosfēru, kad tūkstošiem cilvēki fano par tevi, saucot dažādus saukļus vai vienkārši skaļi aplaudējot. Tirpas vien skrien pāri… Latvijas spēcīgākajai handbola līgai, kur jau trešo gadu spēlēju arī es, nākas samierināties ar dažiem desmitiem kūtriem atbalstītājiem (labākajā gadījumā simts), kas ir citi handbolistu, viņu draugu vai radi.
Varbūt vajadzēja izvēlēties basketbolu? Nē, nevajadzēja gan, jo nav interesantākas, asākas un ātrākas spēles par handbolu. Spēlēju jau devīto gadu un spēlēšu tik ilgi, cik man to veselība ļaus. Šodien pēc nedēļas pārtraukuma aizgāju uz treniņu – pacilāju svarus, pamētāju bumbu, taču potīte vēl liek sevi manīt, tāpēc skriet un sargāt vārtus vēl lāgā nevaru. Cerams, vismaz nākošnedēļ jau būšu ierindā…
Flešmoba atskaņas
Kā jau iepriekš rakstīju, tad šodien plkst. 13:13 pie Rīgas Cirka notika flešmobs, kurā cilvēki, klausoties savus mp3 atskaņotājus, dejoja katrs savā mūzikas ritmā. Pats diemžēl nebiju, jo bija jābūt uz procedūru plkst. 13:00 Mežaparkā, taču, liekas, pasākums bija izdevies, cilvēki bija, dejoja, fotografēja un filmēja. Protams, tas nebija tik vērienīgs kā citās Eiropas valstīts, bet tomēr, cik saprotu, reklamētākais un apmeklētākais flešmobs Latvijā.
Atskatam turpinājumā piedāvāju Alises bildes…
Sākam ar mazumiņu
Ja pie rokas ir šīsdienas žurnāls “Sports” (ja nav – obligāti jānopērk), tad veram 44. lapaspusi un labajā apakšējā stūrī skatāmies un lasām. Pirmā publikācija kādā žurnālā vai laikrakstā, kura tirāža mērāma tūkstošos, nevis dažos desmitos. Turpinājums sekos…
