Nu jau ir pagājušas astoņas dienas, kopš pieliku punktu savam pirmajam studiju gadam LU PPF. Otro semestri esmu beidzis gandrīz kā teicamnieks – sekmju izrakstā paredzams jābūt tikai vienam septītniekam, vienam devītniekam, diviem desmitniekiem un vairākiem astotniekiem. Beidzot visas cerības, otro kursu sākot, saņemt stipendiju 70 Ls izskatā katru mēnesi.
Otrajā semestrī mācīties (ja tā to var nosaukt) bija vēl vieglāk nekā pirmajā. Salīdzinot ar vidusskolu, universitāte ir nekas. Uz fakultāti no trijām reizēm nedēļā, kad notiek lekcijas, jēga braukt bija tikai divas. Arī sesija man ilga tikai vienu nedēļu, kuru laikā savācu trīs atzīmes. Pagājušajā nedēļā uzrakstīju arī pēdējo sarežģīto matemātisko rindiņu, sev matemātikā nopelnot devītnieku, bet citiem kursa biedriem (atsauksmes meklēt pie Madara) palīdzot nopelnīt vēl dažas gaišas atzīmes. Pārējās tika izcīnītas jau semestra laikā. Vai tiešām otrais kurss būs grūtāks?
Pirmā kursa piebeigšana vēl netika atzīmēta. Vēl visa vasara priekšā. Nedēļas nogalē kopā ar māsas draugiem tik svinēta viņas 18 dzimšanas diena. Savējo piekdaļgadsmitu gan vēl neesmu atzīmējis. Šobrīd galvenais uzdevums ir nokārtot pēdējās formalitātes, nobeidzot arī savu pirmo gadu kā skolotājs, lai pēc Jāņiem varētu doties savā pirmajā atvaļinājumā.
Tie, kas regulāri izbrauc ārpus Rīgas uz austrumu pusi, nav noslēpums, kas notiek uz Daugavpils šosejas posmā no Rīgas robežas līdz pat Ogrei. Ik pēc noteikta posma remontdarbu dēļ četras joslas nomaina divas, bremzējot auto plūsmu (atļautais ātrums ir 80 km/h) īpaši rīta un vakara stundās. Es saprotu, ka varētu remontēt vienu ceļa gabalu, bet tā vietā viņi ņem un sapurgā 50 kilometrus, Ogrē vēl uzstādot vairākus luksoforus. Tagad ceļu uz Ikšķili mēroju caur Ulbroku un Tīnūžiem, tomēr no rītiem uz fakultāti esmu spiests braukt taisni caur Salaspili. Ap septiņiem gan Salaspilī, kur visi cenšas rindā ielīst, ar satiksmi nav lielas problēmas, tomēr stundu vēlāk (pēc vecāku ziņām) veidojas diezgan garas rindas.