Trešdaļa autovadītāju ar sabiedrisko transportu brauc par brīvu

Jau divas dienas decembrī Rīgas Domes, lai mazinātu satiksmes intensitāti un sastrēgumus stipras snigšanas laikā un atvieglotu ielu uzturēšanas tehnikas darbu, autovadītāji, uzrādot automašīnas reģistrācijas apliecību (jeb tehnisko pasi), varēja izmantot sabiedrisko transportā Rīgā par brīvu.

Tā kā es esmu autovadītājs un man pieder automašīna, taču ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu, vienā no šīm divām dienām izmantoju iespēju braukt ar trolejbusu par brīvu. Izdzirdot par šādu Rīgas Domes lēmumu, stipri apšaubīju tā lietderību,  tāpēc ar aptaujas un sociālo tīklu palīdzību izlēmu noskaidrot, kā pieņemtais lēmums ietekmēja autovadītāju paradumus.

Kopumā manā viena jautājuma aptaujā piedalījās 340 respondenti.

No visiem respondentiem, 146 ikdienas gaitās izmanto automašīnu. Spītējot sniegam, 66% no autovadītājiem tik un tā pārvietojās ar auto, bet vairāk kā trešdaļa 34% atstāja privāto transportu mājās un pārvietojās ar sabiedrisko transportu.

Gan Rīgas Satiksme, gan Ceļu Pārvalde medijiem apstiprina, ka iecerētā iespēja devusi augļus. Aptuveni 11 000 autovadītāji izmantoja iespēju braukt par brīvu, samazinot automašīnu skaitu uz ielām par 2000 – 3000 tūkstošiem. Nedaudz parēķinot pēc manas aptaujas datiem, diez vai, ka ikdienā caur Rīgu izbrauc tikai nepilns 10 000 automašīnu…

Iespējams, tāpēc var secināt, ka tieši sociālo tīklu lietotāji par šo iespēju bija informēti vairāk un tāpēc arī izmantoja vairāk, taču tikpat labi daļai sabiedrības vienkārši nav iespējas izvairīties no automašīnas izmantošanas. Tieši tāpēc vienā no sniegotajām dienām arī es izmantoju automašīnu, kaut arī parasti braucu ar trolejbusu.

Vēl pāris interesanti fakti:
3% no aptaujas dalībniekiem brauc ar sabiedrisko transportu pa “zaķi”;
5% no aptaujas dalībniekiem aizņēmās reģistrācijas apliecību no kāda cita un ar sabiedrisko transportu braucu par brīvu;
15% no aptaujas dalībniekiem, automašīnu īpašniekiem (arī es), kas ikdienā izmanto sabiedrisko transportu, izmantoja iespēju braukt par brīvu.

Ar pilniem aptaujas rezultātiem variet iepazīties šeit.

Ko es darīju Insbrukā?

Esmu jau atgriezies Rīgā, tāpēc šis būs mans pēdējai raksts par jaunatnes olimpiskajām spēlēm Insbrukā. Iegūta vērtīga pieredze un atjaunotas vecās saiknes. Dažu minūšu garajā video jau pieminētie mani kolēģi Arnels un Bens pastāstīs, ko tad es šīs divas nedēļas kopā ar vēl 14 jaunajiem žurnālistiem no visas pasaules darīju Insbrukā?

Tveram, ko varam, Insbrukā

Attēlā redzams Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge. Šajās dienās Insbrukā esmu notvēris vairākus labus kadrus no dažādām sacensībām, taču šo vienkāršo bildi uzskatu par savu labāko. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir liels sporta vīrs, taču arī viņu nevar bieži redzēt smaidot. Turklāt Roge no šīs tribīnes nolūkojās, ka tieši mūsu hokejists Augusts Valdis Vasiļonaks ieguva zelta medaļu.

Rit nu jau manas pēdējās stundas Insbrukā. Paralēli strādāšanai esmu arī daudz atpūties kopā ar kolēģiem. Atpūta darba laikā nozīmē īsas miega stundas. Galu galā, šis ir mans atvaļinājums…

Insbrukā Austrijā ir tāda pati pilsēta kā Jelgava Latvijā. Kopumā Insbrukā ikdienā apgrozās aptuveni 25 000 studenti. Laikam tieši tāpēc gandrīz visas izklaides vietas pilsētā brīvdienās ir pārbāztas līdz malām, ka vienīgais, ko tur var darīt, ir svīst nevis labi pavadīt laiku.

Ko es varu paņemt līdzi sev no šīm spēlēm? Bija atkal lieliski satikt cilvēkus, ko nebiju redzējis pusotru gadu. Lieliski cilvēki. Vēl vairāk esmu uzlabojis savas angļu valodas prasmes – vairāk mutiskās, nevis rakstiskās.

Protams, esmu papildinājis savas zināšanas par fotogrāfiju un žurnālistiku kopumā. Tagad zinu, kā strādā SOK informācijas dienests olimpisko spēļu laikā. Kopumā šeit un Singapūrā esmu guvis neatsveramu pieredzi žurnālistikā, ko citādākā veidā nevar iegūt. Joprojām tveru, ko varu, lai papildinātu savu zināšanu loku. Kārtējo reizi esmu papildinājis paziņu loku no visas pasaules. Beidzot ir jāsadūšojas aizbraukt uz Austrāliju un ASV. Tās ir divas valstis, kuras es gribētu paviesoties.

Jau pirmdien vakarā atgriežos atpakaļ Rīgā. Otrdien vēl atpūšos no atvaļinājuma, bet trešdien esmu atpakaļ ikdienā. Man ir vēl 23 gadi un es gribu saprast, ko gribu darīt un sasniegt savā dzīvē.

Superanketa

Gatavojoties informātikas pulciņam 2. klasei, izveidoju interesantu mini anketu, kas bērniem jāpārraksta un jāaizpilda. Nedaudz atgādina “atmiņas klades” izgriezumu no pamatskolas laikiem. Tavs uzdevums ir jautājumu zīmju vietā ievietot savu atbilstošo tekstu, veidojot sakarīgu un loģisku teikumu. Nedaudz pārveidoju, lai atbilstu arī neskolēnu, bet arī tavām vajadzībām.

Mani sauc ???, un es mācos/strādāju  ????.  Man ļoti patīk ???, bet mans mīļākais ēdiens ir ????. Pēc skolas es ????. Vakarā, kad esmu mājās, man visvairāk patīk ????. Man ir ???? acu krāsa, bet mana labākā rakstura īpašība ir ????.

Aizpildi arī tu un publicē komentāros.

Latviešu Playboy

Vakardien pēc garām pārdomām pie Maximas laikrakstu stenda tomēr nopirku pirmo žurnālu Playboy latviešu valodā. Vispirms to lasīja mamma, pēc tam māsa, tad pie tā tika arī Ieva, bet tikai šodien nedaudz dabūju pašķirstīt arī es. Ir daži interesanti raksti, taču pats galvenais iemesls, kāpēc man šis žurnāls patīk ir šis. Es varu izdarīt tā, kā rāda filmās:

Atpakaļ Latvijā

Svētdien pēcpusdienā beidzot atgriezos Latvijā. Kopumā Singapūrā biju 17 dienas, tik ilgi, liekas, vēl ārpus Latvijas nekad nebiju bijis. Pēdējās divas dienas bija pašas garlaicīgākās Singapūrā pavadītajā laikā. Noskatījāmies patīkami īso noslēguma ceremoniju, un lēnām viens pēc otra sākām pamest olimpisko ciematu. Pēc spēļu noslēguma kopā ar Latvijas komandu biju Sentosas rezervātā, redzēju pērtiķus, interesantas zivteles, peldējos Dienvidķīnas jūrā (ar skatu uz neskaitāmiem kuģiem), iepirkos diennakts veikalā Little India rajonā. Beigās jau nevarēju sagaidīt lidmāšinu uz mājām.

Noslēguma ceremonijā

Pērtiķīts brīvā dabā Sentosas rezervātā

Kopā ar Latvijas pieccīņnieci Sindiju Rogu Sentosas rezervātā

Par Starptautiskās olimpiskās komitejas Jauno žurnālistu treniņprogrammas pabeigšanu saņēmu arī sertifikātu. Uz Londonu netiku. Uz turieni pēc diviem gadiem dosies Sonali no Indijas, Meja no Singapūras un Alans no Barbadosas. Visiem angļu valoda ir dzimtā, tāpēc cerības ar savu akcentu un angļu gramatiku man bija mazas. Tikmēr žurnālā Sports iepriekšējā numurā ar savām bildēm un tekstiem aizpildīju 16 (!) lapaspuses. Un šo piektdien būs vēl piecas, divas no tām arī par maniem piedzīvojumiem!

Pēdējā kopbilde. Tiksimies pēc diviem gadiem Londonā…

Šo laiku Singapūrā es nekad neaizmirsīšu. Esmu ieguvis paziņas visas pasaules malās. Jāsāk pelnīt lielo naudu un apceļot pasauli. Ļoti vēlos aizbraukt uz Austrāliju, Kanādu vai ASV. Pirmdien, noliekot ziedus pie ēkas, atvadījāmies no Rīgas 100. vidusskolas, bet jau jaunajā mācību gadā sākšu strādāt Rīgas 45. vidusskolā. Sākšu krāt naudu (haha)…

Beidzot atkal esmu atsācis trenēties. Bez manis mana komanda LSPA izcīnīja trešo vietu pārbaudes turnīrā Igaunijā, bet jau piektdien gaidāma pirmā spēle Rīgas atklātajā čempionātā ar Stopiņu NHK komandu. Žēl, ka izlaidu pirmssezonas sagatavošanās posmu, tomēr iespēju Singapūrā nevarēju laist garām. Turklāt nākamnedēļ sākšu pēdējo mācību gadu Latvijas Universitātē. Nemanām esmu kļuvis par mazu mākslinieku, jo PPF kļuvis par PPMF (Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte).

Programma gandrīz beigusies

Rit manas pēdējās dienas Singapūrā, šodien pirmo jaunatnes olimpisko spēļu noslēguma ceremonija. Diezgan savādas izjūtas. Drīz jābrauc mājās. No vienas puses gribās, bet no otras puses negribas pamest šo vietu un vairs visticamāk nekad nesatikt šos cilvēkus no Austrālijas, Kanādas, ASV, Singapūras, Barbadosas, Fidžī, Ķīnas, Taivānas, Ēģiptes, Katāras, Urugvajas, Izraēlas, Indijas un citurienes. Grūti izskaidrot, taču man pietrūkst šis laiks. Tagad es vismaz saprotu Ievu un viņas sajūtas pēc aizbraukšanas no Francijas. Šīs divas nedēļas es atcerēšos vienmēr. Lieliski pavadīts laiks un iegūt nenovērtējama pieredze un daudz jaunas zināšanas. Cerams, mēs tiksimies nākošajās olimpiskajās spēlēs! Keep in touch!

Alus Singapūras bārā

Esmu ārprātīgi uzlabojis savu angļu valodu. Līdz šim angļu valodā biju runājis nepārtraukti tikai dažas stundas, taču šeit esmu praktizējies angliski vairākas nedēļas. Izrādās arī man gramatika nemaz nav tik slikta.

Mums bija fantastiski pasniedzēji – Anthony Edgar, Richard Palfreyman, Tracey Holmes, Peter Charles, Alan Abrahamson, Lucia Montanarella. Iemācījos sporta fotogrāfijas pamatus, pirmo reizi pamēģināju sevi video un radio jomā. Uzlaboju sava teksta prasmes, turklāt angļu valodā. Sapratu, ka ritmiskā vingrošana un daiļlēkšana ir ilgstošs un garlaicīgs pasākums, taču modernā pieccīņa izrādās aizraujoša un saistoša. Nogurdinošas, taču ļoti vērtīgas divas nedēļas. Maksimums, ko esmu gulējis ir astoņas stundas – parasti piecas līdz sešas stundas naktī.

Lūk, mani darbu no grupas kopā ar Ričardu.

Pēc pēdējā darba aizsūtīšanas uz Latviju, žurnāla galvenais redaktors Dainis atļāva iet dzert alu. Tā nu mēs te tagad baudām pēdējās dienas kopā. Jāpaspēj vēl nedaudz apskatīt Singapūru, jo esmu redzējis tikai biznesa centru (pirmie debesskrāpji savām acīm). Jāiečeko arī veikali, nemaz tik lēti tie nav. Turpinām dzīvi!