Arī es esmu pievienojies Edavārdi akcijai “Es Tusēju“. Otrai no kreisās puses ir slavenais Eds. Kopš krekla iegādes manas tusēšanās iemaņas uzlabojušās par 40 procentiem. Arī tu iekāro šo krekliņu? Sejas izteiksme un glāzīte nāk komplektā. Raksti estuseju@gmail.com. Ideāla dāvana dzimšanas dienā!
Rīgas domnieki otrdien nolēma no likvidējamo skolu saraksta tomēr nesvītrot Rīgas 100.vidusskolu, kurā var apgūt mūzikas instrumentu spēli, un komercģimnāziju, kurā padziļināti mācās komerzcinības, ziņo portāls diena.lv (nedaudz plašāks raksts pieejams laikrakstā).
Par šo tēmu rakstīju jau pagājušā gada augustā. Kā galvenais iemesls skolu likvidācijai tiek minēts nepietiekošais skolēnu skaits. Pēc jaunākās informācijas 100. vidusskolu paredzēts pievienot Rīgas 45. vidusskolai, par kuras filiāli kļūs pašreizējā skolas ēka. Par detaļām, kādā veidā tas notiks vēl nav skaidrs, taču rādās un ceru, ka savu darba vietu nezaudēšu.
Kā jūs domājat, cik daudz līdzekļus ietaupīs pašvaldība? Pēc maniem aprēķiniem, tie varētu būt aptuveni tūkstoš lati mēnesi, kurus tikpat labi varēja ietaupīt, nedaudz samazinot deputātu algas, kas, šķiet, dara tikai darīšanas pēc. Varēja taču vienkārši šo bodīti aizklapēt ciet, ēku atdot īrniekiem, bet skolēnus pievienot citai skolai. Par kādu reorganizāciju vai taupīšanu pēc šāda lēmuma var runāt? Tikpat labi jau varēja nemainīt neko…
Kino režisors un kinematogrāfs Reinis Traidās pēc vairāk nekā trīs gadu dzīvošanas Austrālijā izlēmis maijā atgriezties Latvijā. Kāpēc? Lūk, citāts no viņa bloga.
Kad es jau 4 stundas biju sēdējis vilcienā, es sāku domāt par to, kāda gan jēga ir visai tai lielajai algai, ja es to visu iztērēju, lai varētu viens pats eksistēt Austrālijā? Visas tās “plašās karjeras iespējas”, kas šeit nākotnē varētu būt, labā sabiedrība, klimats – tas viss ir kaķim zem astes, ja tu esi viens pats. Es daudz labāk cīnos par iztiku kopā ar saviem draugiem Latvijā, nevis esmu bagāts un ēdu restorānā viens pats Austrālijā – otrā pasaules galā, kur pat īsti ar savējiem skaipā nevar parunāt lielās laika starpības dēļ. Es esmu sapratis, ka visas šīs labās lietas ir absolūti nesvarīgas. It īpaši tad, ja tu lielu daļu savā brīvā laika pavadi domājot, cik gan forši būtu atrasties kaut kur tuvāk mājām. Diemžēl saprast to kādam, kas nav bijis ilgu laiku izolēts tālu prom, būs grūti vai neiespējami. Tāpēc tad, kad man kāds prasa (un man prasa daudzi) kāpēc es pieņēmu tādu (muļķīgu) lēmumu, es varu stundām ilgi runāt par piederību, kultūru, identitāti, mājām un tādām lietām, bet patiesībā iemesls ir stipri fundamentālāks. Man ir sajūta, ka esot viens tālumā, es palaižu garām visu to cilvēku dzīves, kas man ir svarīgi. Man ir sajūta, ka es atbraukšu mājās pēc daudziem gadiem un es būšu svešinieks. Gan savai valstij un kultūrai, gan draugiem, gan ģimenei. Lūk.
Nevar taču nepiekrist? Arī man pēc augstskolas pabeigšanas nākamā gada vasarā, ir ideja pamēģināt laimi/darbu pameklēt citā pasaules valstī, taču es zinu, ka kādreiz noteikti atgriezīšos mājās. Punkts.
Gandrīz katru gadu Lieldienas sanāk pavadīt ārzemēs spēlējot handbolu Čehijā, Serbijā, Slovākijā vai citur. Neatceros, kur pavadīju olu svētkus pagājušajā gadā (nav dokumentēts blogā), taču par šīsdienas notikumiem varu būt pārliecināts par 100 procentiem – beidzot piedalījos olu krāsošanas procesā. Ar Ievu savācām dažādus zaļumus dārzā, kas komplektā ar sīpolu mizām sakrāsoja mūsu baltās olas. Divas olas sasitu jau tīšanas periodā, bet vārot visas 16 palika veselas! Runā, ka sāls piebēršana padarot olas cietākas, bet eļļa – spīdīgākas. Parādi arī savas (ne tās, kas biksēs) olas! Lai stipri svētki.
Draugu vidū esam (viņi gan vairāk nekā es) iecienījuši jauno ballīšu centru Rīgā A. Briāna ielā, kur atrodas trīs klubi Piens, Kefīrs un Ofiss. Vakarnakt ballīti, izmantojot ISIC piedāvājumu, iesākām Ofisā, pēc tam devāmies uz Kefīru, bet nakts gaitā ieklīdām arī Pienā. No visas trijotnes, manuprāt, vislabākā mūzika skan Pienā, taču īsti nepatīk kluba politika no iekšā laidēju puses, kas mēdz izcelties ar stulbiem jautājumiem (Pie kā tu ej? Kāpēc ej?). Vakardien brīnumainā kārtā mūs vienkārši ielaida iekšā.
Labi pazīstamo TMT DJ Team dēļ galvenokārt uzturamies Kefīrā. Un ne tikai tāpēc… Tur, atšķirībā no Piena, pieņem arī debetkartes, var droši atstāt virsdrēbes, kā arī atmosfēra ir krietni draudzīgāka un nav tik uzpūsta. Turklāt simboliskā ieejas maksā (1Ls) par grupas Otra Puse koncertu, kura, liekas, vienu dziesmu spēlēja trīs reizes, bija paretinājusi kluba telpas un tas nebija tik piebāzts. Par Ofisu vēl nemāku spriest, jo tur esmu bijis ļoti reti. Kurš tev labāk patīk?
Izklausās, ka arī jaunais klubs NabaKlab būs feina vieta. Pēdējā laikā Studentu Klubs paklusis…
Domāju, ka milzīgais sniega daudzums manā pagalmā saglabāsies līdz pat Jāņiem, taču vēl dažas dienas un tas no mana dārza būs izzudis pavisam. Vakardien Ievai uzdāvināju pirmo sniegpulkstenīti, savukārt šodien redzējām pirmo taureni. Tas bija raibs – tātad gaidāma raiba vasara. Pārējiem – ja pirmais taurenis, ko redzējāt, ir vienkrāsains, tad vasara būs laimīga.
Arī saule iepriecina arvien biežāk. Ledus Daugavas vecajā gultnē jau aizgājis, tāpēc diez vai arī mans pagalms vai pagrabs pārvērtīsies par baseinu. Pašlaik baudām brīvdienas, nākamnedēļ pēdējā studiju nedēļa, kam sekos divas nedēļas prakse skolā, kas no ikdienas darba atšķiras ar to, ka būs jāraksta milzum daudz papīru kalni. Kaut kad jāķeras klāt arī pie referātu rakstīšanas…
Liekas, ka drīz nolauzīšu savai mašīnai kādu riteni. Ielu segumā Rīgā ir tādi caurumi. Tieši tā caurumi, nevis bedres. Tas jau paliek nepieklājīgi. Vistrakākais ceļa posms ir Čaka iela virzienā uz Purvciemu starp Tallinas un Pērnavas ielām. Intensīvas satiksmes laikā vienkārši nav iespējams izvairīties no bedrēm. Turklāt ar katru dienu bedres kļūst lielākas un vairāk.
Milzīgs caurums ir arī braucot uz centru pēdējā pieturā pirms Akmens tilta. Un tā noteikti nav vienīgā vieta. Saprotu, ka sala laikā caurumu lāpīšana nav labākais laiks, tomēr kaut kas ar tām bedrēm ir jādara. Nodokļus taču es esmu samaksājis!?