Trīs dienu laikā kopumā nobraukti gandrīz 3000 kilometri, un es sveiks un vesels esmu nonācis Francijas dienvidpilsētā Marseļā. Līdz Zveibrukenai kopā ar divu stundu miegu Polijas un Vācijas pierobeža ceļā pavadījām 24 stundas, bet pēc tam izbraukšana cauri Francijai man prasīja nepilnas deviņas stundas. Nesagatavoti mani pārsteidza Francijas autobāņi, uz kuriem ceļu nodoklī samaksāju gandrīz 50 (!) eiro. Ātrums 140 km/h, kuru Latvijā biju atļāvies sasniegt tikai retu reizi, jau palicis apnicīgs. Pirms tam Vācijā mana Škoda attīstīja arī ātrumu 175 km/h, taču tik ātri braucot auto varētu arī izjukt, un degviela patēriņš ir pārāk liels.
Izrādās Zveibrukenā trāpījām tieši uz pilsētas svētkiem, sapazinos ar vietējiem handbolistiem, apskatījām pilsētu, iedzēru vācu alu (ar citrona limonādi un kokakolu) un pēc tam negulētās nakts dēļ atlūzu gultā. Polijas līkumainie un šaurie ceļi līdz autobānim tumsā un lietū tomēr ir smags pārbaudījums jebkuram autobraucējam.
Ja pēc Positivus festivāla secināju, ka Salacgrīvā ir šausmīgākā pludmale, kurā esmu peldējies, tad Marseļa ir netīrākā pilsēta, kurā esmu bijis. To tīra katru rītu, bet vakarā tā ir pārvērtusies milzīgā miskastē. Arī francūžu te nav ļoti daudz, brīžiem liekas, ka vairāk Marseļā mitinās cittautību cilvēki – arābi, turki un citi. Un mums te ir tikpat karsts, kā jums! Tiekamies Latvijā nākamnedēļ!
Izrādās 7. maijā apritēja gads kopš mana pirmā tvīta populārajā mikro blogošanas servisā 
