Ir dažas lietas, kuras vienkārši savā dzīves laikā vajag izdarīt. Manuprāt, Latvijas Nacionālās operas apmeklējums ir viena no tām lietām. Arī es svētdien varēju savā dzīves sarakstā pretī sadaļai opera varēju atzīmēt ķeksīti (check). Pirmo reizi LNO apmeklēju pirms padsmit gadiem, kad kopā ar ģimeni biju uz baletu “Pepija Garzeķe”. Tas bija tik sen, ka mana māsa Laura, kas ir divus gadus jaunāka par mani, pat to neatceras. Es gan! Jau toreiz nesapratu, kas tā par izrādi, kur neviens nerunā, bet visu laiku dejo un dzied.
Līdzīgas sajūtas mani pārņēma arī svētdien pēc krievu izrādes “Jevgeņijs Oņēgins”. Grūtības saprast, ko aktieri dzied, man būtu, ja izrādes notiktu latviski, taču šoreiz likās, ka brīžiem aktieri dzied nevis krieviski, bet kādā man pavisam svešā valodā. Labi, ka virs skatuves ir ekrāns, kurš demonstrē subtitrus latviešu un angļu valodā. Negūstu es baudījumu, no lietas, ko sauc opera. Nu negūstu…
Man tomēr labāk patīk teātris. Noteikti nenožēloju, ka Evita mani aizveda uz operu, taču varēšu uz to tagad neiet vēl vismaz desmit gadus…
