Ir dažas lietas, kuras vienkārši savā dzīves laikā vajag izdarīt. Manuprāt, Latvijas Nacionālās operas apmeklējums ir viena no tām lietām. Arī es svētdien varēju savā dzīves sarakstā pretī sadaļai opera varēju atzīmēt ķeksīti (check). Pirmo reizi LNO apmeklēju pirms padsmit gadiem, kad kopā ar ģimeni biju uz baletu “Pepija Garzeķe”. Tas bija tik sen, ka mana māsa Laura, kas ir divus gadus jaunāka par mani, pat to neatceras. Es gan! Jau toreiz nesapratu, kas tā par izrādi, kur neviens nerunā, bet visu laiku dejo un dzied.
Līdzīgas sajūtas mani pārņēma arī svētdien pēc krievu izrādes “Jevgeņijs Oņēgins”. Grūtības saprast, ko aktieri dzied, man būtu, ja izrādes notiktu latviski, taču šoreiz likās, ka brīžiem aktieri dzied nevis krieviski, bet kādā man pavisam svešā valodā. Labi, ka virs skatuves ir ekrāns, kurš demonstrē subtitrus latviešu un angļu valodā. Negūstu es baudījumu, no lietas, ko sauc opera. Nu negūstu…
Man tomēr labāk patīk teātris. Noteikti nenožēloju, ka Evita mani aizveda uz operu, taču varēšu uz to tagad neiet vēl vismaz desmit gadus…
nu tad šovakar iesim uz teātri :P
Nu es LNO esmu arī bijusi diezgan sen bet man patika. Biju uz Karmenu un pirms tam biju izlasījusi par ko būs šizets un tad es vnk baudīju tēlojumu un dziedājumu.
Operas ir ļoti dažādas – ir dažādi novirzieni, ir dažādas nacionālās ietekmes (itāļu, vācu, krievu u.c.), ir dažādi komponisti un sacerēšanas laiki, ir ļoti melodiskas, kurām var nodungot melodiju un ir tādas, kurās nav skaidrs, kā kaut ko tādu fiziski iespējams atskaņot, ir tādas, kurās dziedātāji/aktieri daudz runā un ir tādas, kurās tikai dzied. Operās ir gan kori, gan solo partijas, dueti un vienkārši simfoniski iestarpinājumi. Ir ļoti populāras operas, un ir retas. Tāpēc es šaubos ka viedokli – patīk/nepatīk var izdarīt pēc vienas operas.