Gads: 2011

Pēc pārvākšanās uz Rīgas centru savu auto izmantoju tikai tālākos braucienos, kur tik viegli/ātri ar sabiedrisko transportu nevar nokļūt. Vairs ikdienā nevajag braukt uz augstskolu Imantā (prakse skolā un bakalaura rakstīšanas laiks), tāpēc ikdienā, braucot uz darbu un treniņu, ļoti ērti iztieku ar sabiedrisko transportu, kas šī brīža situācijai ir lētāk, kā arī bieži vien ātrāks. Lai arī studentiem viens brauciens tajā izmaksā tikai 25 santīmus, esmu iegādājies arī 6. tramvaja braukšanas kartiņu.

Tikai bieža braukāšana ar sabiedrisko transportu mani beidzot pamudināja izveidot personalizēto etalonu. Tagad vairu vairs nebaidīties no kontroles, kas gandrīz katru dienu grib mani pārbaudīt. Vēl gan neviens nav pētījis manu fotogrāfiju uz biļetes, tāpēc droši varu ar savu etalonu ar kādu padalīties.

Abas mašīnas (mana un māsas) ir remontā, tāpēc šovakar pēc ilgāka laika uz Ikšķili braukšu ar vilcienu. Savu slinkumu esmu pārvarējis – tas ir droši.

Jau trešo nedēļu dzīvoju atkal Rīgā. Kopā īrējam studio tipa divistabu dzīvokli Rīgas centrā Aleksandra Čaka ielā starp Ģertrūdes un Lāčplēša ielām. Līdz šim pēc pārvākšanās uz Ikšķili galvaspilsētā biju tikai piedzīvojis pie citiem, taču tagad arī man ir sava vieta lielajā pilsētā.Var uzskatīt, ka Rīgā esmu atgriezies vecajā rajonā, jo līdz deviņu gadu vecumam dzīvoju mājā pretī bijušajam kinoteātrim “Daile”.

Ir tik laba sajūta, kad tu ievācies savās mājās. Esmu iemācījies gatavot jaunus ēdienus – šo trīs nedēļu laikā kartupeļus esmu mizojis biežāk nekā iepriekšējo 22 gadu laikā. Man ir arī labs pavārs skolotājs. Veicis dažādus mājas darbus, ko pirms tam nedarīju/nemācēju. Jā, vecāki mani savā mājā bija izlutinājuši…

Dzīvoklis pārdzīvojis jau vairākas sālsmaizes, kā rezultātā ievērojami papildinājās mūsu mazā trauku kolekcija virtuvē. Ja kāds vēl nav bijis ciemos, droši var pieteikties un mēs vienosimies par abpusēji pieņemamiem laikiem. Paldies visiem draugiem, kas palīdzēja pārvākties. Joprojām atceros, kā Evitas dīvānu nesām pāri Aleksandra Čaka ielai, kad luksoforā dega sarkanais signāls. Stiept mēbeles atkal kādu laiciņu negribēsies.

Jaunais dzīvoklis beidzot man ir licis pieteikties personalizētajam “E-talonam”,ar kuru studentiem sabiedriskajā transportā viens brauciens izmaksā tikai 25 santīmus. Tā kā uz augstskolu LU PPMF man šajā gadā būs jāaizbrauc tikai dažas reizes, uz darbu un treniņiem braucu ar sesto tramvaju (esmu pat nopircis mēneškartiņu). Lētāk un ātrāk abos virzienos. Savu automašīnu neesmu kustinājis kopš svētdienas, kad atgriezāmies no ciemošanās (nu jau tā jāsaka) Ikšķilē.

Ar kaimiņiem pagaidām neesam iepazinušies. Vienīgi hokeja laikā pēc kliedzieniem aiz sienas var dzirdēt, kad “Dinamo” iesituši vārtus. Turpināsim svinēt dzīvi!