Mēnesis: 2008. gada marts

Lieldienas man nācās pavadīt Serbijā kopā ar Latvijas handbola junioru izlasi, mēģinot iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Nekas nesanāca, toties pieraksti iznāca gari jo gari.

Pirmā diena.
Pašlaik sēžu autobusā, kurš no Belgradas mūsu komandu uz ved uz mistisku pilsētu, kas atrodas 180 kilometru attālumā (3,5 stundu attālumā) no Serbijas galvaspilsētas. Esmu pārcietis divas nolaišanās un pacelšanās. Uz Minheni, kur nosēdās pirmā lidmašīna, lidojām divas stundas. Arī tur snieg, tad spīd saule. Divreiz lidostā braucām ar autobusu, lai vispirms nonāktu reģistrācijā, bet pēc tam uz lidmašīnu. Tik lielā lidostā vēl nebiju bijis.

Lidojumiem klāt nāca nemitīgā fotografēšana, jo iepriekšējo reizi ar lidmašīnu lidoju gandrīz pirms diviem gadiem. Un Latvija tiešām nav vienīgā valsts, kur vēl ir sniegs. Uz Minheni lidojām izmantojot AirBaltic pakalpojumus, bet uz Belgradu, ceļā pavadot nedaudz vairāk par stundu, ar Lufthansa lidmašīnu. Vācieši izsniedza mums neliela uzkodas šķiņķa maizītes un dzēriena glāzes izskatā.

Nolaižoties Belgradā, mūs, protams, sagaidīja serbu pārstāvji. Izbraucām cauri Belgradai. Tik lielu miskasti ceļa malās nebiju redzējis. Atkritumu kaudzes, kas citviet tiek dedzinātas, seko viena otrai. Autovadītājiem dikti patīk taurēt, arī mūsu autobusa šoferim. (pulksten 19:49)

Otrā diena.
Vakar viesnīcā ieradāmies gandrīz noteiktajā laikā. To sauc tāpat kā pilsētu – Požega. Mūs sagaidīja jauniešu acīmredzot Serbijas nacionālajos tautas tērpos, piedāvājot apēst baltmaizi, kas jāiemērc sālī. Gide stāstīja, ka tā esot pieņemts uzņemt ciemiņus.

Dzīvojam divzvaigžņu viesnīcā pa trijiem katrā istabā. Ir televizors (abus Eurosport’us pat rāda), normāla vannasistaba, skats uz milzīgu kalnu grēdu. Blakus var redzēt kārtējo bomžu rajonu, kuru galvaspilsēta bija pilns. Vakar vakarā neaizgājām apskatīties sporta zāli, jo gide atrunājās, ka esot ļoti nogurusi, septiņas stundas vizinoties autobusā. Baro labi, pat oficianti zupu katram ielej šķīvi. Gājām gulēt. Es lasīju Harija Potera pēdējo grāmatu. Tā ir kā slimība – izlasījis jau esmu vairāk par 200 lapām.

Šorīt bijām uz pirmo treniņu. Sporta zāle atrodas 200 metrus no viesnīcas, liela, plaša. Man patīk. Visi ļoti noslēpumaini. Nīderlandieši mūsējos izdzina no zāles, kad sāka taktisko treniņa daļu. Pēc mūsu treniņa zālē sanesa video tehniku, spēli filmēs un iespējams rādīs arī tiešraidē. Kā jau lielās sacensībās, pēc katra mača būs arī preses konference. Pēc tam devāmies uz Požegas domi, kur mūs sveica pilsētas mērs, paspiežot katram roku. Pasniedza katram komandas pārstāvim pa dāvanai, arī katram spēlētājam tika sacensību T-kreklu ar pilsētas simboliku un atslēgu piekariņš. Dziedāja serbu dziesmas, piedāvāja arī pilnu galdu ar serbu nacionālo ēdienu (kurš tas bija? Nezinu). Nedaudz iekodām, jo pēc tam sekoja pusdienas viesnīcā. Mūsu ierašanās šeit ir liels notikums. Tik liela uzmanība netika pievērst pat, kad Rīgā viesojās Starptautiskās handbola federācijas prezidents.

Salīdzinot ar Baltkrieviju, atrodamies pilsētā. Automašīnas nemitīgi taurē. Veikals tepat blakus. Neesmu gan vēl neko paspējis nopirkt, taču arī šeit viss mērās simtos un tūkstošos (85 dināras – 1 eiro). Spīd saule, šeit ir pavasaris. Gatavojamies pirmajam mačam ar igauņiem. Neesam vēl viņus nekad uzvarējuši.
(pulksten 15:50)

Pirmā puslaika vidū domāju, ka sākšu raudāt. Spēle neaizgāja pilnīgi noteikts, kā tika cerēts. -15 un tikai astoņi iemesti vārti rēgojās uz tablo pēc nospēlētajām 30 minūtēm, tad jau bija noskaidrots uzvarētājs – Igaunijas izlase. Otrajā puslaikā mūsējie nedaudz atvērtās, igauņi nobremzēja, ļaujot samazināt rezultāta starpību līdz deviņiem vārtiem. Gide bija pat saderējusi, ka uzvarēsim mēs, bet viņai nācās piedzīvot vilšanos. Pirms mums spēlēja serbi ar nīderlandiešiem. Atmosfēra neizsakāma. Pilna zāle. Visi atbalsta un nemitīgi plaudē. Lielākā daļa skatītāji palika arī uz otro spēli. Skaļākās ovācijas mums tika veltītas, kad laukumā iznāca divus metrus un desmit centimetrus garais Dainis. Jaunākais un garākais spēlētājs mūsu komandā.

Mūsu spēli rādīja tiešraidē “TV Požega” kanālā, pirmo reizi sevi redzēju televīzijā. Pēc mača biju uz preses konferenci, kurā vietējiem žurnālistiem angļu valodā stāstīju savu skatījumu par spēli. “Sliktākā spēle, kādu jelkad esam nospēlējuši,” citēju sevi. Rīt darīsim, ko varēsim.
(pulskten 22:30)

Trešā diena.
Rīta pusē aizgājām tuvāk līdz kalniem. Pabildēties. Apskatīties. Neko tādu tik tuvu nebiju nekad redzējis. Skaisti. Pilsētu visapkārt ietver mazākas vai lielākas kalnu grēdas.

Par spēli negribu runāt. Spēlējām ar mājiniekiem. Drausmīgi. Negribas runāt. Atkal biju uz preses konferenci runāties, cik nevarīgi bijām. Uz finālturnīru brauc igauņi un serbi, mēs rīt cīnīsimies par prestižu. Serbi un serbietes nemitīgi apkārt skraida, prasa autogrāfus, fotografēties. Viena pat uz rokas prasīja parakstīties (uz krūtīm diemžēl ne). Es nezinu, ko viņi ar tām bildēm un maniem parakstiem darīs. Lai jau tiek…

Serbu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai. Lai arī ļoti daudzās vietās ir izlikti paziņojumi par smēķēšanas aizliegumu, vienalga visi un visur kūpina cigaretes. Visa viesnīca pilna ar dūmiem. Vēl interesanti, ka vairākām mašīnām kreisajā pusē trūkst spoguļi. Pagaidām esmu redzējis tik divus BMW, bet toties vairākas Škodas.

Šodien visiem kvalifikācijas dalībniekiem ir “party”, uz kuru iet mēs neesam pelnījuši, lai rīt kaut ko spētu parādīt pēdējā mačā, taču, zinot, kas notiek blakus istabā, uz to ir velti cerēt, jo nīderlandieši nav nekādi “mīktie”.
(pulksten 23:47)

Ceturtā diena.
Priecīgas Lieldienas. Lieldienas no maniem svinamajiem svētkiem izkrīt biežāk nekā vēlētos. Neskaitāmas reizes esmu bijis Čehijā, šogad Serbija. No rīta brokastīs pasniedza mums olas, tiesa, nolobītas. Apēdām. Nesen pabeidzu lasīt Harija Potera pēdējo grāmatu, kuru sāku lasīt pirmajā dienā autobusā, kad braucām uz Požegu.

Spēlei esam gatavi. Noskaņojušies esam. Tāpat kā pirms visām citām spēlēm, taču rezultāts izpaliek. Mistika.
(pulksten 14:42)

Ar gribēšanu uzvarēt vien nepietiek, ir vajadzīga arī meistarības, kas mums šodien pietrūka. Arī autogrāfu un fotogrāfiju gribētāji šodien bija mazāk. Ap vieniem naktī izbrauksim uz Belgradu. Tagad atpūšamies. Šī bija pēdējā mūsu izlases spēle. Izdzēru vienu serbu alus pudeli. Garšīgs.

Pastaigājamies pa pilsētu. Veikali šeit strādā no sešiem rītā līdz vēlam vakaram. Policija ielās naktī ir pilns.
(pulksten 22:41)

Piektā diena.
Uz Belgradu izbraucām tieši vienos naktī. Aptuveni pusstundu mūsu autobusam pa priekšu brauca policijas mašīna. Šurpceļā nemaz nepamanīju, ka Serbijas ceļi ir tik līkumaini un kalnaini, spiežot nemitīgi mainīt braukšanas ātrumu. Tāpēc tad 180 kilometri ir jābrauc vairāk nekā trīs stundas. Pa tumsu braukšana iet raitāk un lidostā ieradāmies neierasti agri – četros. Līdz pacelšanai jāgaida 2,5 stundas. Centāmies iemigt. Dažiem sanāca, citiem ne.

Nejutis ne pacelšanos, ne nolaišanos, esmu laimīgi nokļuvis Frankfurtes lidostā. Tiku pamodināts, kad mums pasniedza maizīti un dzeramo. Vienīgi uzreiz izgājām cauri “x-ray” apskatei, nokļūstot pie saviem vārtiem, kur nav pat tualetes, nemaz necerot uz kādu veikalu.
(pulksten 8:52)

Lidojam mājās. Iemēģināju “lidojošo” tualeti. Neapskaužu meitenes. Nelidojam mājās ar AirBaltic, bet ar to pašu Lufthansa, kas mūs pabaro un padzirda par brīvu. Drīz būšu mājās. Miegs vairs nenāk.
(pulksten 10:48)

Bildītes būs vēlāk. Varbūt.

Vakar atgriezos no Baltkrievijas, kur pavadīju nepilnas četras dienas. Sportoju, ēdu un dzīvoju. Turpceļā iešāvās doma rakstīt dienasgrāmatu, ko pēc tam nopublicēt blogā. Rakstu papildināšu ar bildēm.

 

Pirmā diena
Bija paredzēts izbraukt pulksten astoņos no rīta, bet tas protams nenotika. Izbraucām aptuveni pusstundu vēlāk, taču jau tagad (pulksten 11:26) traucamies pa Lietuvas ceļiem uz Baltkrieviju. Kopējais ceļa garums ir nepilni 500 kilometri, taču laiks, kas jāpavada ceļā ir miglā tīts (robežā var gadīties visādi brīnumi). Galvenais ir paspēt uz ieplānoto treniņu pulksten 18:30. Latvijas – Lietuvas robežā, lai arī esam iekļauti Šengenas zonā, mūs apturēja un lūdza visiem uzrādīt pases. Tas gan neprasīja pārāk daudz laika un drīz vien devāmies ceļā. Brokastis no rīta man bija švakas, tāpēc vietējā leišu Statoilā, izmantojot fantastiskās Hansabankas iespējas (norēķinoties ar karti Baltijā, netiek ieturēta komisijas maksa), ieturēju nelielas brokastis/pusdienas.

 

Ātri vien nonācām Viļņā (sen nebiju bijis), kur ceļi izskatās krietni vien attīstītāki un kvalitatīvāki par Rīgā esošajiem. Caurbraucot Lietuvas galvaspilsētu, uzreiz nonācām pie Lietuvas robežas, kuras šķērsošanai vajadzēja nepilnas desmit minūtes. Lai iebrauktu Baltkrievijā, bija nepieciešamas divas stundas. Pirmo pavadījām aizpildot nepieciešamos papīrus un gaidot pases, bet nākamo stundu gaidījām šoferi, kurš kārtoja pēdējās formalitātes. Uzreiz pēc izbraukšanas ārpus Eiropas savienības piestājām benzīntankā, no kura pavērās skats ar rindā stāvošajām smagajām automašīnā (saskaitījām 167 mašīnas). Par cenām runājot, dīzeļdegviela kaimiņos maksā aptuveni tikai 30 santīmus. Vēl joprojām uzdevums pa divām stundām noripot 150 kilometrus, lai paspētu uz treniņu.

 

 

 

Minskā ieradāmies pirms sešiem (aptuveni tad pamodos), taču mūsu mitināšanās vieta atradās aiz galvaspilsētas – olimpiskais sporta komplekss “Saiki”. Pašlaik, kad pulkstenis rāda nedaudz pāri deviņiem, gulšņāju gultā savā istabā (bildes runā pašas par sevi) un domāju par gulētiešanu, jo citu, atskaitot datora spaidīšanu un televizora skatīšanos, te nav ko darīt. Uz treniņu garā brauciena dēļ cauri pilsētai nepaspējām. Sadalīja istabas (dzīvoju kopā ar Buraču) un devāmies vakariņās. Ēdnīca izskatās tikai nesen uzcelta, arī baroja labi, tā kā nākošās trīs dienas būšu paēdis. “Rītdien sāksies darbs,” tā pēc vakariņām teica treneris. Deviņos brokastis, vienpadsmitos treniņš, četros pirmā spēlē ar mājiniekiem (rīt ar krieviem, bet parīt – ukraiņiem). Jau šodien tumsā veicām nelielu apgaitu līdz aizsalušajam ezeram, bet rīt, ja nelīs lietus, tiks veikta sīkāka sporta ciemata izpēte.

 

Otrā diena
Diena sākta laicīgi. Modinātājs nozvanīja 20 minūtes pēc astoņiem, sataisījāmies un devāmies nelielā pastaigā, lai pamodinātu smadzenes. Gulēju it kā labi, ja vien neskaita, ka pie katras manas kustības nenormāli nečīkstētu matracis. Dodamies brokastīs.

 

Brokastīs lasis un vēl dažādi ēdienu. Uz galda atradām lapiņu, ka viena ēdienreize (vai, iespējams, visas trīs) vienam cilvēkam izmaksā 45 000 rubļus (5000 rubļi ~ 1 Ls). Iedomājaties, cik šeit ir miljonāru? Beidzot sporta zālē, kurā mēs spēlēsim, aizvadījām pirmo treniņu. Zāle, protams, novecojusi. Segums nedaudz sadragāts, netīrs, vārti šķībi, tomēr kopējā aina nav no tām sliktākajām. Galvenais, ka zāle ir plaša un rada labu iespaidu spēlētājiem.

Pēc pusdienām devāmies atpakaļ uz Minsku, kur mūsu gala mērķis bija lielveikals (nosaukumu neatceros). Pirms tam maiņas punktā samainīju 25 eiro, pretī saņemot gandrīz 82 tūkstošus rubļus. Visu naudu atstāju pārtikas lielveikalā – nopirku baltkrievu šņabi, daudz saldumus, jaunas apakšbikses, baterijas (tās gan šeit ir lētas). Runājot par cenām, tehnika šeit ir krietni vien dārgāka, apģērba cenas aptuveni līdzīga, bet pārtika nedaudz lētāka. Braucām uz veikalu jau šodien, lai mājupceļā nekavētos un Rīgā iebrauktu laicīgi (tikai baltkrievu robežsargi zin, cik ilgi mums nāksies gaidīt, lai iebrauktu Lietuvā). Atgriezāmies kompleksā, nolikām iepirkumus un devāmies uz sporta zāli, kur jau spēkiem mērojās krievi un ukraiņi. Pēc šī mača tikāmies ar baltkrieviem, kur cietām minimālu zaudējumu ar 29:30. Rītdienas programma līdzīga šodienas – brokastis, treniņš un spēle ar Krievijas vienaudžiem.

 

Trešā diena
Diena šodien iesākās pusstundu ātrāk, jo brokastis tika pasniegtas nedaudz agrāk, kā arī treniņš notika stundu agrāk. Uz treniņu aizgāju bez sava sporta krekla un zeķēm. Esmu kļuvis aizmāršīgs, arī uz treniņiem Rīgā bieži vien aizmirstu dvieli vai zeķes. Pēc pusdienām skatīsimies vakardienas mača video, lai šodien pulksten 16:00 mēģinātu gāzt vareno Krievijas izlasi.

 

Neizdevās. Piedzīvojām zaudējumu ar 29:43. Sliktāko spēli parādījām pēdējās piecās minūtēs, tāpēc arī sanāca sagrāve. Tāpat kā vakar, arī šodien stāvēju pirmo puslaiku. Diemžēl atkal metu pa vārtiem – vienu reizi pamatoti, bet otru varēju arī nemest. Pēc tam noskatījāmies pirmo puslaiku starp Baltkrievijas un Ukrainas izlasēm un gājām vakariņās. Pats interesantākais, ka vienam no mūsu izlases līderiem Kirilam pēc spēles Krievijas U-20 izlases treneris pasauca klāt un teica, ka viņš mūsējo grib redzēt savā junioru izlasē, un piedāvāja pieņemt Krievijas pilsonību. Rīt redzēsim, kā tas beigsies (papildināts – beidzās tikai ar telefona numuru apmaiņu).

 

Ceturtā diena
Šodien bija rīta spēle, kurā tikāmies ar Ukrainas vienaudžiem. Pirms katras spēles tika spēlētās valsts himnas. Aizmirsu to pateikt jau pēc pirmās spēles. Un, jā, protams es/mēs dziedājām. Sīvā spēlē piedzīvojām minimālu zaudējumu ar 20:21 un turnīrā ieņēmām ceturto vietu. Paši neiemetām pārāk daudz, tiesneši dīvaini svilpa, kā rezultātā palikām pēdējie. Vārtos stāvēju visu spēli un atsitu divus 7 metra soda metienus, kā ari ne reizi neuzmetu pa vārtiem. Trāpīja ar bumbu pa pieri/degunu, taču tas netraucēja turpināt spēlēt. Asinis tecēja, bet doks ātri visu novērsa. Ātri nomazgājāmies, paēdām un jau ~ 28 minūtes (pašreiz ir pulksten 13:08) atrodamies ceļā uz mājām. Treneri uzrakstīja iesniegumu, lai vakariņas mums iesaiņo līdzi. Ūdens pudeles un sulas pakas, ko mums deva gandrīz vai pirms katras ēdienreizes, visas paņēmām līdzi, taču nav ne jausmas, kā mēs visu izdzersim. Pašreiz ir visas cerības Rīgā iebraukt pirms diennakts iestāšanās.

 

Esam atpakaļ Eiropas savienībā. Pirmkārt sazvanīju Ievu, tēti un Roni, savādāk Baltkrievijā runāt (zvanīt un saņemt zvanus) pa mobilo telefonu izmaksā 90 santīmi minūtē, bet pie leišiem tarifs tāds pats, kā Latvijā. Visa garā automašīnu rinda Baltkrievijā bija izzudusi. 25 minūtes pavadījām uz Baltkrievijas robežas, bet 20 minūtes uz Lietuvas. Somas nepārbaudīja, tikai pases, kuras tagad ir papildinātas ar diviem oranžiem zīmogu nospiedumiem. Atgriežamies kustībā. Prognozēju, ka Rīgā iebrauksim pēc ~ četrām stundām ap astoņiem vakarā.

 

Iesprūdām korķos Viļņā. Līst lietus un ap astoņiem vakarā noteikti neiebrauksim Rīgā.

Iebraucām Rīgā nedaudz pirms deviņiem. Aizgāju līdz Ievai, noliku mantas, iekāpu Škodā unaizbraucu līdz Ronim. Esmu atpakaļ ikdienā. Pēc nedēļas zaļajā ceturtdienā lidošu uz Serbiju piedalīties Eiropas junioru čempionāta kvalifikācijas turnīrā, lai bumbu spēlētu ar igauņiem, nīderlandiešiem un serbiem. Divi labākie vasarā brauks uz Rumāniju.

Šodien spīd saule, vakar liju lietus, vēl pirms dienas sniga sniegs.Vēl dīvaināku martu neesmu sagaidījis. Sniegs un mīnusi martā jau nav nekas pārsteidzošs. Pirms pāris gadiem, kad Lieldienās braucu uz kārtējo turnīru Prāgā, Latvijā visu zemi klāja sniegs, kamēr Čehijā bija diezgan pavasarīgs laiks, atļaujot staigāt tikai T- kreklā un šortos.

Sniegpulkstenīši, kas jau labu laiku uzplaukuši pie manas mājas durvīm (skatīt attēlā pa kreisi), tikai liecina par pavasara tuvošanos, taču nepatstāvīgie laikapstākļi neļauj manam braucamajam piešķirt četrus vasarīgus elementus (lasīt – riepas). Nākamnedēļ kādu laiku mana Škoda stāvēs miera stāvoklī, jo svētdien kopā ar Latvijas junioru izlasi braukšu spēlēt handbolu uz Baltkrieviju (pretinieki stipri – krievi, ukraiņi, baltkrievi). Pirms pusotra gada jūnijā biju Krievijā, taču otrajā slāvu kaimiņzemē neesmu vēl bijis. Apmetīsimies kaut kur Minskas tuvumā. Atpakaļ būšu naktī no trešdienas uz ceturtdienas, taču iespējams par sportiskajiem panākumiem, kā Latvijas U-20 handbola izlasei būs veicies viesos, dzirdēsiet agrāk. Žēl, ka tur pavasaris nebūs vēl pienācis…