Sportošana Serbijā

Lieldienas man nācās pavadīt Serbijā kopā ar Latvijas handbola junioru izlasi, mēģinot iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Nekas nesanāca, toties pieraksti iznāca gari jo gari.

Pirmā diena.
Pašlaik sēžu autobusā, kurš no Belgradas mūsu komandu uz ved uz mistisku pilsētu, kas atrodas 180 kilometru attālumā (3,5 stundu attālumā) no Serbijas galvaspilsētas. Esmu pārcietis divas nolaišanās un pacelšanās. Uz Minheni, kur nosēdās pirmā lidmašīna, lidojām divas stundas. Arī tur snieg, tad spīd saule. Divreiz lidostā braucām ar autobusu, lai vispirms nonāktu reģistrācijā, bet pēc tam uz lidmašīnu. Tik lielā lidostā vēl nebiju bijis.

Lidojumiem klāt nāca nemitīgā fotografēšana, jo iepriekšējo reizi ar lidmašīnu lidoju gandrīz pirms diviem gadiem. Un Latvija tiešām nav vienīgā valsts, kur vēl ir sniegs. Uz Minheni lidojām izmantojot AirBaltic pakalpojumus, bet uz Belgradu, ceļā pavadot nedaudz vairāk par stundu, ar Lufthansa lidmašīnu. Vācieši izsniedza mums neliela uzkodas šķiņķa maizītes un dzēriena glāzes izskatā.

Nolaižoties Belgradā, mūs, protams, sagaidīja serbu pārstāvji. Izbraucām cauri Belgradai. Tik lielu miskasti ceļa malās nebiju redzējis. Atkritumu kaudzes, kas citviet tiek dedzinātas, seko viena otrai. Autovadītājiem dikti patīk taurēt, arī mūsu autobusa šoferim. (pulksten 19:49)

Otrā diena.
Vakar viesnīcā ieradāmies gandrīz noteiktajā laikā. To sauc tāpat kā pilsētu – Požega. Mūs sagaidīja jauniešu acīmredzot Serbijas nacionālajos tautas tērpos, piedāvājot apēst baltmaizi, kas jāiemērc sālī. Gide stāstīja, ka tā esot pieņemts uzņemt ciemiņus.

Dzīvojam divzvaigžņu viesnīcā pa trijiem katrā istabā. Ir televizors (abus Eurosport’us pat rāda), normāla vannasistaba, skats uz milzīgu kalnu grēdu. Blakus var redzēt kārtējo bomžu rajonu, kuru galvaspilsēta bija pilns. Vakar vakarā neaizgājām apskatīties sporta zāli, jo gide atrunājās, ka esot ļoti nogurusi, septiņas stundas vizinoties autobusā. Baro labi, pat oficianti zupu katram ielej šķīvi. Gājām gulēt. Es lasīju Harija Potera pēdējo grāmatu. Tā ir kā slimība – izlasījis jau esmu vairāk par 200 lapām.

Šorīt bijām uz pirmo treniņu. Sporta zāle atrodas 200 metrus no viesnīcas, liela, plaša. Man patīk. Visi ļoti noslēpumaini. Nīderlandieši mūsējos izdzina no zāles, kad sāka taktisko treniņa daļu. Pēc mūsu treniņa zālē sanesa video tehniku, spēli filmēs un iespējams rādīs arī tiešraidē. Kā jau lielās sacensībās, pēc katra mača būs arī preses konference. Pēc tam devāmies uz Požegas domi, kur mūs sveica pilsētas mērs, paspiežot katram roku. Pasniedza katram komandas pārstāvim pa dāvanai, arī katram spēlētājam tika sacensību T-kreklu ar pilsētas simboliku un atslēgu piekariņš. Dziedāja serbu dziesmas, piedāvāja arī pilnu galdu ar serbu nacionālo ēdienu (kurš tas bija? Nezinu). Nedaudz iekodām, jo pēc tam sekoja pusdienas viesnīcā. Mūsu ierašanās šeit ir liels notikums. Tik liela uzmanība netika pievērst pat, kad Rīgā viesojās Starptautiskās handbola federācijas prezidents.

Salīdzinot ar Baltkrieviju, atrodamies pilsētā. Automašīnas nemitīgi taurē. Veikals tepat blakus. Neesmu gan vēl neko paspējis nopirkt, taču arī šeit viss mērās simtos un tūkstošos (85 dināras – 1 eiro). Spīd saule, šeit ir pavasaris. Gatavojamies pirmajam mačam ar igauņiem. Neesam vēl viņus nekad uzvarējuši.
(pulksten 15:50)

Pirmā puslaika vidū domāju, ka sākšu raudāt. Spēle neaizgāja pilnīgi noteikts, kā tika cerēts. -15 un tikai astoņi iemesti vārti rēgojās uz tablo pēc nospēlētajām 30 minūtēm, tad jau bija noskaidrots uzvarētājs – Igaunijas izlase. Otrajā puslaikā mūsējie nedaudz atvērtās, igauņi nobremzēja, ļaujot samazināt rezultāta starpību līdz deviņiem vārtiem. Gide bija pat saderējusi, ka uzvarēsim mēs, bet viņai nācās piedzīvot vilšanos. Pirms mums spēlēja serbi ar nīderlandiešiem. Atmosfēra neizsakāma. Pilna zāle. Visi atbalsta un nemitīgi plaudē. Lielākā daļa skatītāji palika arī uz otro spēli. Skaļākās ovācijas mums tika veltītas, kad laukumā iznāca divus metrus un desmit centimetrus garais Dainis. Jaunākais un garākais spēlētājs mūsu komandā.

Mūsu spēli rādīja tiešraidē “TV Požega” kanālā, pirmo reizi sevi redzēju televīzijā. Pēc mača biju uz preses konferenci, kurā vietējiem žurnālistiem angļu valodā stāstīju savu skatījumu par spēli. “Sliktākā spēle, kādu jelkad esam nospēlējuši,” citēju sevi. Rīt darīsim, ko varēsim.
(pulskten 22:30)

Trešā diena.
Rīta pusē aizgājām tuvāk līdz kalniem. Pabildēties. Apskatīties. Neko tādu tik tuvu nebiju nekad redzējis. Skaisti. Pilsētu visapkārt ietver mazākas vai lielākas kalnu grēdas.

Par spēli negribu runāt. Spēlējām ar mājiniekiem. Drausmīgi. Negribas runāt. Atkal biju uz preses konferenci runāties, cik nevarīgi bijām. Uz finālturnīru brauc igauņi un serbi, mēs rīt cīnīsimies par prestižu. Serbi un serbietes nemitīgi apkārt skraida, prasa autogrāfus, fotografēties. Viena pat uz rokas prasīja parakstīties (uz krūtīm diemžēl ne). Es nezinu, ko viņi ar tām bildēm un maniem parakstiem darīs. Lai jau tiek…

Serbu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai. Lai arī ļoti daudzās vietās ir izlikti paziņojumi par smēķēšanas aizliegumu, vienalga visi un visur kūpina cigaretes. Visa viesnīca pilna ar dūmiem. Vēl interesanti, ka vairākām mašīnām kreisajā pusē trūkst spoguļi. Pagaidām esmu redzējis tik divus BMW, bet toties vairākas Škodas.

Šodien visiem kvalifikācijas dalībniekiem ir “party”, uz kuru iet mēs neesam pelnījuši, lai rīt kaut ko spētu parādīt pēdējā mačā, taču, zinot, kas notiek blakus istabā, uz to ir velti cerēt, jo nīderlandieši nav nekādi “mīktie”.
(pulksten 23:47)

Ceturtā diena.
Priecīgas Lieldienas. Lieldienas no maniem svinamajiem svētkiem izkrīt biežāk nekā vēlētos. Neskaitāmas reizes esmu bijis Čehijā, šogad Serbija. No rīta brokastīs pasniedza mums olas, tiesa, nolobītas. Apēdām. Nesen pabeidzu lasīt Harija Potera pēdējo grāmatu, kuru sāku lasīt pirmajā dienā autobusā, kad braucām uz Požegu.

Spēlei esam gatavi. Noskaņojušies esam. Tāpat kā pirms visām citām spēlēm, taču rezultāts izpaliek. Mistika.
(pulksten 14:42)

Ar gribēšanu uzvarēt vien nepietiek, ir vajadzīga arī meistarības, kas mums šodien pietrūka. Arī autogrāfu un fotogrāfiju gribētāji šodien bija mazāk. Ap vieniem naktī izbrauksim uz Belgradu. Tagad atpūšamies. Šī bija pēdējā mūsu izlases spēle. Izdzēru vienu serbu alus pudeli. Garšīgs.

Pastaigājamies pa pilsētu. Veikali šeit strādā no sešiem rītā līdz vēlam vakaram. Policija ielās naktī ir pilns.
(pulksten 22:41)

Piektā diena.
Uz Belgradu izbraucām tieši vienos naktī. Aptuveni pusstundu mūsu autobusam pa priekšu brauca policijas mašīna. Šurpceļā nemaz nepamanīju, ka Serbijas ceļi ir tik līkumaini un kalnaini, spiežot nemitīgi mainīt braukšanas ātrumu. Tāpēc tad 180 kilometri ir jābrauc vairāk nekā trīs stundas. Pa tumsu braukšana iet raitāk un lidostā ieradāmies neierasti agri – četros. Līdz pacelšanai jāgaida 2,5 stundas. Centāmies iemigt. Dažiem sanāca, citiem ne.

Nejutis ne pacelšanos, ne nolaišanos, esmu laimīgi nokļuvis Frankfurtes lidostā. Tiku pamodināts, kad mums pasniedza maizīti un dzeramo. Vienīgi uzreiz izgājām cauri “x-ray” apskatei, nokļūstot pie saviem vārtiem, kur nav pat tualetes, nemaz necerot uz kādu veikalu.
(pulksten 8:52)

Lidojam mājās. Iemēģināju “lidojošo” tualeti. Neapskaužu meitenes. Nelidojam mājās ar AirBaltic, bet ar to pašu Lufthansa, kas mūs pabaro un padzirda par brīvu. Drīz būšu mājās. Miegs vairs nenāk.
(pulksten 10:48)

Bildītes būs vēlāk. Varbūt.

5 thoughts to “Sportošana Serbijā”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.