Raitis raksta…

Draugi no Latgales nostūra Mērdzenes turpina priecāties par ziemu, vizinoties ar ragavām, kas piesietas pie ar 110 km/h ātrumā braucošas automašīnas. Un man likās, ka arī mūsu izklaides ar vismaz divreiz mazāku ātrumu ir pietiekoši trakas.

Pagaidām interesantākā lekcija LU PPF ir Datorgrafika, kurā māca lietot Adobe Photoshop. Mana pirmā kolāža, kur lomās iejūtas mani kursa biedri. Kas ir neīsts/īsts?

Liekas, ka drīz nolauzīšu savai mašīnai kādu riteni. Ielu segumā Rīgā ir tādi caurumi. Tieši tā caurumi, nevis bedres.  Tas jau paliek nepieklājīgi. Vistrakākais ceļa posms ir Čaka iela virzienā uz Purvciemu starp Tallinas un Pērnavas ielām. Intensīvas satiksmes laikā vienkārši nav iespējams izvairīties no bedrēm. Turklāt ar katru dienu bedres kļūst lielākas un vairāk.

Milzīgs caurums ir arī braucot uz centru pēdējā pieturā pirms Akmens tilta. Un tā noteikti nav vienīgā vieta. Saprotu, ka sala laikā caurumu lāpīšana nav labākais laiks, tomēr kaut kas ar tām bedrēm ir jādara. Nodokļus taču es esmu samaksājis!?

Visas domas, kas redzētas sapņos guļot ciešā miegā reiz diemžēl piepildās. Aizvadītā nedēļa pagāja vienos handbola svētkos. Pirms kārtējās Latvijas čempionāta spēlēs sestdienas vakarā no rīta pamodos neierasti agri - jau deviņos no rīta. Rīta agrumā redzētais sapnis, ka vakarā “Jūrmalas sports” komandai zaudēsim ar 28:30 neļāva turpināt mierīgi gulēt. Centos visiem savu sapni izstāstīt, lai tas nepiepildītos. Un nepiepildījās - vakarā patiešām mana komanda “LSPA” nospēlēja ļoti labi, svinot uzvaru ar ar 37:26.

Biju jau aizmirsis par sapni, kad Ieva man atgādināja atpakaļceļā no Baltijas līgas mača Igaunijā svētdienas vakarā. Izrādās biju nosapņojis maču, kas notika dienu vēlāk, jo Igaunijas čempionāta līderiem “Polva Serviti” mēs zaudējām ar 28:30 - tieši tādu rezultātu biju nosapņojis naktī uz svētdienu.

Žēl, ka trešdien piedzīvojām sāpīgu neveiksmi Dobelē, ar 34:38 piekāpjoties “Tenax” handbolistiem. Ja būtu uzvarējuši, tad praktiski varētu jau sākt svinēt Latvijas čempionāta zelta medaļas. Tagad priekšā vēl divi svarīgi mači, kuros nedrīkst zaudēt ne punktu. Pirms tam gan jānogriež pāraugušie mati, jo pat bildē no vakardienas spēle tie sāk izskatīties galīgi smieklīgi.

Bez jebkādām piepūlēm piebeidzu 5. semestra sesiju LU PPF lietišķās informātikas skolotāja programmā un jau ar pilnu sparu turpinu mācīties sestajā semestrī, kas vairs nav tādas brīvdienas kā iepriekšējie semestri. No budžetu izkrist ir diezgan grūti, ja ņem vērā, ka uz deviņām budžet vietām vairs pretendējām tikai seši studenti. Līdz diploma saņemšanai palicis vairs tikai pusotrs gads.

Četrās dienās paredzētas 16 (!) obligātās lekcijas. Turklāt pirmdienā skolā jādzīvo no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Daudzas lekcijas ir nāvīgi garlaicīgas. Neesmu sapratis, kāpēc man sešas (!) stundas nedēļā jāklausās profesorā Kuzminā, kurš vada lekcijas “Sistēmanalīzes pamati”, vai arī kam paredzētas trīs stundu teorijas izklāstījums priekšmetā “Datorgrafika” (praktiskās nodarbības izskatās kļūs ar laiku interesantākas)? Tikpat garlaicīga liekas lekcijas “Izglītības vadības pamati” vai “Informātikas mācību metodika pamatskolā un vidusskolā” (tikai 3. kursā??), tomēr vismaz nojaušu to lietderību…

Ko mēs darām, lai kliedētu garlaicību? Pagājušajā nedēļā spēlējām “Age Of Empires 2″, bet šonedēļ modē ir “Unreal Tournament”, uz Madara izveidotā servera. Tāpat mēģinām izkalkulēt, cik kilometrus pasniedzēji mēro vienas lekcijas laikā, staigājot pa kabinetu turpu šurpu. Ir laiks sadrukāt rakstus sportacentrs.com. Spēlējām arī pokeri, taču ne visi kursa biedri ir iepazīstināti ar šo spēli.

Ne visas lekcijas ir garlaicīgas. Daudz interesantāka ir Linux instalēšanas un konfigurēšanas (no serveriem atteicos), kā arī ne tik garlaicīga ir Sociālā pedagoģija. Tas viss man draud tuvākos divus mēnešu līdz aprīļa sākuma. Pēc tam paredzēta pedagoģiskā prakse skolā, kas manu ikdienas darbu skolā apgrūtinās tikai ar papildus papīru sagatavošanu. Vienīgi nesaprotams, kāpēc gandrīz trīs gadus varēja neko nedarīt, bet tagad tiešām nāksies iespringt, lai sagatavotu neskaitāmos referātus, kas jau kaudze uzdoti, un nodotu tos laikus.

Sajaucot tualetes mazgāšanas līdzekli Domestos ar foliju var izveidot nelielu bumbu mājas apstākļos. Skatāmies video. Nemēģiniet atkārtot redzēto!

Tik grūti pēc vairāku dienu dzīvošanas pavasarī atgriezties -20 grādu salā, taču mājās atgriezties vienmēr ir patīkami. Ceļojums bija jauks un tā noteikti nav pēdējā reize, kad viesojos pie britiem. Izbraucām arī ar panorāmas ratu London Eye, taču 17 mārciņu (14 latu) vērts brauciens noteikti nebija. Turklāt, galvaspilsēta ir tik liela, ka arī no augstākā punkta to visu nevar redzēt.

Visu dienu klīdām pa Londonu. Satikām Intu, kas Londonā dzīvo tieši četras nedēļas. Bijām gan Bakingemas pils, gan arī pārgājām pāri Tower Bridge (trešā bilde). Protams, neizpalika fotografēšanās pie BigBen (pirmās divas) un daudzu citu vietu tūristu iecienītu vietu apmeklējums.

Pēc nakšņošanas (lasīt negulēšanas) Londonas Stanstedas lidostā un diviem braucieniem autobusā nokļuvām Velsas galvaspilsētā Kārdifā. Laiciņš piektdien bija foršs - spīd saulīte, ārā +10 grādi, kamēr latvieši samierinās ar 30 grādiem zemāku temperatūru. Dienu vēlāk gaisa temperatūra atkal pietuvojās nulles atzīmei (~ +2 - +5), taču tik un tā Velsā ir daudz siltāks nekā Latvijā. Turklāt briti ģērbjas it kā ārā būtu aptuveni +12 vai +22 - daži pat t-kreklos un šortos.

Daudziem jau zināms, ka briti uz visas pasaules fona grib atšķirties. Brauc pa pretējo pusi, automašinām stūre ir labajā pusē, kā arī elektrības kontakti ir pavisam atšķirīgi. Vakar pat autobusu instinktīvi gājām gaidīt pretējā pusē, kamēr īstais autobuss īstajā ielas pusē aizbrauca projām. Nācās iet kājām…

Zināms, ka Lielbritānija ir sadalīta vairākās daļās. Kā jau minēju, Kārdifa ir Velsā, savukārt Londona ir Anglijā.  Velsiešiem ir pat sava valoda, kas pēc izskata līdzinās franču valodai, taču patiesībā, ja pareizi izlasīju Rynair žurnālā lidmašīnā, atvasināta īru valodas. Pārsvarā te visi lieto angļu valodu, tāpēc dzirdējis to neesmu.

Sestdiena bija mūsu iepirkšanās diena. Kopumā par apģērbu, apaviem un aksesuāriem divatā veikalā atstājām aptuveni 200 mārciņas, nopērkot divus milzīgus maisus ar nenormāli daudz dažādām mantām. Lielāko naudu iztērējām Primark, kurš uz pārējo veikalu fona ir lēts un apģērbj lielāko daļu britu. Tieši tāpēc vietēji latvieši jau izvairās iepirkties šajā veikalā, lai nelīdzinātos pārējiem Kārdifas iedzīvotājiem. Runājot par pārtiku, tā ir nedaudz dārgāka nekā Latvijā. Piemēram, alus maksā vairāk par latu (0,5 litru bundža). Turklāt angļu alus nav sevišķi garšīgs… Vienīgais labums, ka alkoholu var iegādāties visu diennakti, kā arī tā dzeršana publiskās vietās nav aizliegta.

Svētdien bija plāns doties uz Bristoli, taču no šīs iespējas atteicāmies. Šo to vuz ēl paskatīsimies arī Kārdifā. Pirmdien gan dosimies Londonu, kur paredzēta tikšanās ar BigBen pulksteni. Nenosalstiet!

Vēl tikai svētdien atgriezos mājās no Luksemburgas, bet šovakar sadarbībā ar Ryanair dodos uz Lielbritānijas galvaspilsētu Londonu. Tā būs mana pirmā viesošanās britu salās un pirmais atpūtas brauciens pēc aptuveni piecu gadu pārtraukuma tālāk par Igauniju vai Lietuvu. Vēl pirms pusnakts pēc vietējā laikā kopā ar Ievu nosēdīsimies Stanstedas lidostā, taču tikai pēc sešām stundām sasniegsim Londonu, bet pēc tam mūs autobuss (coach) vedīs uz Velsas galvaspilsētu Kārdifu. Nākamreiz lidošanas laikus izvēlēsimies prātīgāk…

Neesmu viens no tiem pesimistiem, kas gatavojas visu pamest Latvijā un pievienoties Justīnei (Lindai un Eduardam), pie kuriem mēs apmetīsimies, lai meklētu darbu un sāktu, iespējams, labāku dzīvi. Pagaidām mani vēl viss daudz maz apmierina tepat Latvijā un uz kādu laiku savu dzimteni gatavojos pamest tikai pēc bakalaura grāda iegūšanas.

Pirms aptuveni pieciem gadiem viesojos Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Tad apmeklēju arī muzeju Mini Europa, kurā var apskatīt daudzas Eiropā pazīstamas vietas. Latviju raksturo Brīvības piemineklis, savukārt Lielbritāniju BigBen’s, kuru gribu ieraudzīt arī īstajā lielumā un izmērā. Un man noteikti būs arī bilde, bet ne tāda, kā Oskaram. Tā paveikšanai tiks veltīta visa pirmdiena.

Atpakaļ būšu jau otrdien no rīta, jo jau tā iekavēšu dažas darba dienas, treniņus un pat pirmo Latvijas čempionāta spēli Aizkrauklē pret “S&A” handbolistiem. Nekas. Pēc tam iekavēto atgūšu, mācoties no februāra līdz aprīlim 18 (!!) lekcijas nedēļā. Lai jums jauka nedēļas nogale!

Savā vārda dienā es sev neuzdāvināju ilgu un saldu miegu, bet gan jau puspiecos no rīta cēlos, lai paspētu uz lidmašīnu, kas caur Kopenhāgenu mani nogādātu vienā no Eiropas pundurvalstīm Luksemburgā, kur Latvijas handbola valstsvienība cīnīsies 2011. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā, tiekoties ar Luksemburgas un Portugāles izlasēm.

Tāpat kā pagājušajā sezonā, izlases vīriem esmu devies līdzī kā žurnālists, kurš mūsu panākumus atspoguļos internetā. Tiesa, šogad arī es kandidēju uz iekļūšanu valstsvienības sastāvā. Bija iespēja Rīgas Domes kausa izcīņas turnīrā debitēt Latvijas pieaugušo izlasē, taču joprojām man nesaprotamu iemeslu dēļ vārtus mačā ar Beļģiju sargāja cits. Esmu pierādījis, ka gribu spēlēt izlasē, tāpēc jāturpina trenēties un noteikti savu iespēju sagaidīšu ja ne nākamgad, tad pēc diviem gadiem noteikti.

Pagaidām neesmu ticis tālāk par tuvējo lidostas viesnīcu Ibisa, bet vakarā dosimies arī uz pilsētu, kur handbolistiem paredzēts treniņš. Čaļi, kas te bijuši jau iepriekš, gan teica, ka Luksemburgā nav ko redzēt, tāpēc jāapskatās kāda geokaste…