Laikam jau lielais bums, kad visi devās peļņā uz ārzemēm un reizēm arī tur palika uz mūžu, ir pagājis, tomēr es runāšu… Mani uz ārzemēm dzīvot vari aizvilkt tikai viens iemesls, un tas ir handbols. Vakar pa Eurosport2 skatījos Čempionu Līgas spēli starp Dānijas komandu “Viborg”, kas savā laukumā uzņēma Vācijas “Hamburg” handbolistus. Es gribu izbaudīt atmosfēru, kad tūkstošiem cilvēki fano par tevi, saucot dažādus saukļus vai vienkārši skaļi aplaudējot. Tirpas vien skrien pāri… Latvijas spēcīgākajai handbola līgai, kur jau trešo gadu spēlēju arī es, nākas samierināties ar dažiem desmitiem kūtriem atbalstītājiem (labākajā gadījumā simts), kas ir citi handbolistu, viņu draugu vai radi.
Varbūt vajadzēja izvēlēties basketbolu? Nē, nevajadzēja gan, jo nav interesantākas, asākas un ātrākas spēles par handbolu. Spēlēju jau devīto gadu un spēlēšu tik ilgi, cik man to veselība ļaus. Šodien pēc nedēļas pārtraukuma aizgāju uz treniņu – pacilāju svarus, pamētāju bumbu, taču potīte vēl liek sevi manīt, tāpēc skriet un sargāt vārtus vēl lāgā nevaru. Cerams, vismaz nākošnedēļ jau būšu ierindā…
Vakar pārbaudes spēlē ar Brēmenes jauniešiem ar metienu pāri visam laukumam guvu jau trešos vārtus jaunajā sezonā. Domājat nekas pārsteidzošs? Iespējams, taču esmu Latvijas handbola junioru izlases vārtsargs.
Noskatoties ASV spēli pret Latvija, rodas jautājums: Kurš sporta veids ir pats godīgākais un kur spēli vismazāk ietekmē tiesnesis?
Šodien notika pirmais treniņš Šmerļa mežā, treniņš brīvā dabā bija jau noticis Murjāņos, bet tur mēs darbojāmies uz gumijas laukuma. Mūs izdzina āra vienā T-kreklā un šortos, mežā bija jānoskrien četri apļi. Iesildīšanās šādiem laika apstākļiem jau notika no rīta – sporta stundā, kur stundas sākumā ir jānoskrien tikai viens kilometrs. Viens aplis ir apmēram pusotru kilometru garš. Rīt atkal skriesim, un tā vismaz reizi nedēļā līdz pat jūnijam.