Četras dienas Baltkrievijā

Vakar atgriezos no Baltkrievijas, kur pavadīju nepilnas četras dienas. Sportoju, ēdu un dzīvoju. Turpceļā iešāvās doma rakstīt dienasgrāmatu, ko pēc tam nopublicēt blogā. Rakstu papildināšu ar bildēm.

 

Pirmā diena
Bija paredzēts izbraukt pulksten astoņos no rīta, bet tas protams nenotika. Izbraucām aptuveni pusstundu vēlāk, taču jau tagad (pulksten 11:26) traucamies pa Lietuvas ceļiem uz Baltkrieviju. Kopējais ceļa garums ir nepilni 500 kilometri, taču laiks, kas jāpavada ceļā ir miglā tīts (robežā var gadīties visādi brīnumi). Galvenais ir paspēt uz ieplānoto treniņu pulksten 18:30. Latvijas – Lietuvas robežā, lai arī esam iekļauti Šengenas zonā, mūs apturēja un lūdza visiem uzrādīt pases. Tas gan neprasīja pārāk daudz laika un drīz vien devāmies ceļā. Brokastis no rīta man bija švakas, tāpēc vietējā leišu Statoilā, izmantojot fantastiskās Hansabankas iespējas (norēķinoties ar karti Baltijā, netiek ieturēta komisijas maksa), ieturēju nelielas brokastis/pusdienas.

 

Ātri vien nonācām Viļņā (sen nebiju bijis), kur ceļi izskatās krietni vien attīstītāki un kvalitatīvāki par Rīgā esošajiem. Caurbraucot Lietuvas galvaspilsētu, uzreiz nonācām pie Lietuvas robežas, kuras šķērsošanai vajadzēja nepilnas desmit minūtes. Lai iebrauktu Baltkrievijā, bija nepieciešamas divas stundas. Pirmo pavadījām aizpildot nepieciešamos papīrus un gaidot pases, bet nākamo stundu gaidījām šoferi, kurš kārtoja pēdējās formalitātes. Uzreiz pēc izbraukšanas ārpus Eiropas savienības piestājām benzīntankā, no kura pavērās skats ar rindā stāvošajām smagajām automašīnā (saskaitījām 167 mašīnas). Par cenām runājot, dīzeļdegviela kaimiņos maksā aptuveni tikai 30 santīmus. Vēl joprojām uzdevums pa divām stundām noripot 150 kilometrus, lai paspētu uz treniņu.

 

 

 

Minskā ieradāmies pirms sešiem (aptuveni tad pamodos), taču mūsu mitināšanās vieta atradās aiz galvaspilsētas – olimpiskais sporta komplekss “Saiki”. Pašlaik, kad pulkstenis rāda nedaudz pāri deviņiem, gulšņāju gultā savā istabā (bildes runā pašas par sevi) un domāju par gulētiešanu, jo citu, atskaitot datora spaidīšanu un televizora skatīšanos, te nav ko darīt. Uz treniņu garā brauciena dēļ cauri pilsētai nepaspējām. Sadalīja istabas (dzīvoju kopā ar Buraču) un devāmies vakariņās. Ēdnīca izskatās tikai nesen uzcelta, arī baroja labi, tā kā nākošās trīs dienas būšu paēdis. “Rītdien sāksies darbs,” tā pēc vakariņām teica treneris. Deviņos brokastis, vienpadsmitos treniņš, četros pirmā spēlē ar mājiniekiem (rīt ar krieviem, bet parīt – ukraiņiem). Jau šodien tumsā veicām nelielu apgaitu līdz aizsalušajam ezeram, bet rīt, ja nelīs lietus, tiks veikta sīkāka sporta ciemata izpēte.

 

Otrā diena
Diena sākta laicīgi. Modinātājs nozvanīja 20 minūtes pēc astoņiem, sataisījāmies un devāmies nelielā pastaigā, lai pamodinātu smadzenes. Gulēju it kā labi, ja vien neskaita, ka pie katras manas kustības nenormāli nečīkstētu matracis. Dodamies brokastīs.

 

Brokastīs lasis un vēl dažādi ēdienu. Uz galda atradām lapiņu, ka viena ēdienreize (vai, iespējams, visas trīs) vienam cilvēkam izmaksā 45 000 rubļus (5000 rubļi ~ 1 Ls). Iedomājaties, cik šeit ir miljonāru? Beidzot sporta zālē, kurā mēs spēlēsim, aizvadījām pirmo treniņu. Zāle, protams, novecojusi. Segums nedaudz sadragāts, netīrs, vārti šķībi, tomēr kopējā aina nav no tām sliktākajām. Galvenais, ka zāle ir plaša un rada labu iespaidu spēlētājiem.

Pēc pusdienām devāmies atpakaļ uz Minsku, kur mūsu gala mērķis bija lielveikals (nosaukumu neatceros). Pirms tam maiņas punktā samainīju 25 eiro, pretī saņemot gandrīz 82 tūkstošus rubļus. Visu naudu atstāju pārtikas lielveikalā – nopirku baltkrievu šņabi, daudz saldumus, jaunas apakšbikses, baterijas (tās gan šeit ir lētas). Runājot par cenām, tehnika šeit ir krietni vien dārgāka, apģērba cenas aptuveni līdzīga, bet pārtika nedaudz lētāka. Braucām uz veikalu jau šodien, lai mājupceļā nekavētos un Rīgā iebrauktu laicīgi (tikai baltkrievu robežsargi zin, cik ilgi mums nāksies gaidīt, lai iebrauktu Lietuvā). Atgriezāmies kompleksā, nolikām iepirkumus un devāmies uz sporta zāli, kur jau spēkiem mērojās krievi un ukraiņi. Pēc šī mača tikāmies ar baltkrieviem, kur cietām minimālu zaudējumu ar 29:30. Rītdienas programma līdzīga šodienas – brokastis, treniņš un spēle ar Krievijas vienaudžiem.

 

Trešā diena
Diena šodien iesākās pusstundu ātrāk, jo brokastis tika pasniegtas nedaudz agrāk, kā arī treniņš notika stundu agrāk. Uz treniņu aizgāju bez sava sporta krekla un zeķēm. Esmu kļuvis aizmāršīgs, arī uz treniņiem Rīgā bieži vien aizmirstu dvieli vai zeķes. Pēc pusdienām skatīsimies vakardienas mača video, lai šodien pulksten 16:00 mēģinātu gāzt vareno Krievijas izlasi.

 

Neizdevās. Piedzīvojām zaudējumu ar 29:43. Sliktāko spēli parādījām pēdējās piecās minūtēs, tāpēc arī sanāca sagrāve. Tāpat kā vakar, arī šodien stāvēju pirmo puslaiku. Diemžēl atkal metu pa vārtiem – vienu reizi pamatoti, bet otru varēju arī nemest. Pēc tam noskatījāmies pirmo puslaiku starp Baltkrievijas un Ukrainas izlasēm un gājām vakariņās. Pats interesantākais, ka vienam no mūsu izlases līderiem Kirilam pēc spēles Krievijas U-20 izlases treneris pasauca klāt un teica, ka viņš mūsējo grib redzēt savā junioru izlasē, un piedāvāja pieņemt Krievijas pilsonību. Rīt redzēsim, kā tas beigsies (papildināts – beidzās tikai ar telefona numuru apmaiņu).

 

Ceturtā diena
Šodien bija rīta spēle, kurā tikāmies ar Ukrainas vienaudžiem. Pirms katras spēles tika spēlētās valsts himnas. Aizmirsu to pateikt jau pēc pirmās spēles. Un, jā, protams es/mēs dziedājām. Sīvā spēlē piedzīvojām minimālu zaudējumu ar 20:21 un turnīrā ieņēmām ceturto vietu. Paši neiemetām pārāk daudz, tiesneši dīvaini svilpa, kā rezultātā palikām pēdējie. Vārtos stāvēju visu spēli un atsitu divus 7 metra soda metienus, kā ari ne reizi neuzmetu pa vārtiem. Trāpīja ar bumbu pa pieri/degunu, taču tas netraucēja turpināt spēlēt. Asinis tecēja, bet doks ātri visu novērsa. Ātri nomazgājāmies, paēdām un jau ~ 28 minūtes (pašreiz ir pulksten 13:08) atrodamies ceļā uz mājām. Treneri uzrakstīja iesniegumu, lai vakariņas mums iesaiņo līdzi. Ūdens pudeles un sulas pakas, ko mums deva gandrīz vai pirms katras ēdienreizes, visas paņēmām līdzi, taču nav ne jausmas, kā mēs visu izdzersim. Pašreiz ir visas cerības Rīgā iebraukt pirms diennakts iestāšanās.

 

Esam atpakaļ Eiropas savienībā. Pirmkārt sazvanīju Ievu, tēti un Roni, savādāk Baltkrievijā runāt (zvanīt un saņemt zvanus) pa mobilo telefonu izmaksā 90 santīmi minūtē, bet pie leišiem tarifs tāds pats, kā Latvijā. Visa garā automašīnu rinda Baltkrievijā bija izzudusi. 25 minūtes pavadījām uz Baltkrievijas robežas, bet 20 minūtes uz Lietuvas. Somas nepārbaudīja, tikai pases, kuras tagad ir papildinātas ar diviem oranžiem zīmogu nospiedumiem. Atgriežamies kustībā. Prognozēju, ka Rīgā iebrauksim pēc ~ četrām stundām ap astoņiem vakarā.

 

Iesprūdām korķos Viļņā. Līst lietus un ap astoņiem vakarā noteikti neiebrauksim Rīgā.

Iebraucām Rīgā nedaudz pirms deviņiem. Aizgāju līdz Ievai, noliku mantas, iekāpu Škodā unaizbraucu līdz Ronim. Esmu atpakaļ ikdienā. Pēc nedēļas zaļajā ceturtdienā lidošu uz Serbiju piedalīties Eiropas junioru čempionāta kvalifikācijas turnīrā, lai bumbu spēlētu ar igauņiem, nīderlandiešiem un serbiem. Divi labākie vasarā brauks uz Rumāniju.