Gads: 2008

Gandrīz pirms divām nedēļām piektdienā pēc darba skolā nogūlos gultā ar gripu. Piecēlos jau pēc četrām dienām un ar nelielu temperatūru devos uz obligāto semināru PPF. Pēc sešām dienām, pateicoties nenormālajām aukstumpumpām uz lūpām, biju praktiski vesels. Ārsts gan teica, ka gripu nedēļas laikā nevar izslimot. Redz, ka var…

Piektdien aizgāju uz darbu, paklausījos gudros skolnieku projektus, un pēc tam savā vecajā skolā apmeklēju Valentīndienas pasākumu. Jau stāstīju, ka februārī tika ieplānotas 11 spēles, taču gripas dēļ skaitlis sarucis tikai līdz četrām. Brīvdienās apmeklēju divas savas komandas spēles, papildinot skatītāju rindas un šoreiz tās redzot no cita skatu punkta. Sestdien vakarā biju uz Rīgas Ekonomikas augstskolas (lasīt – “zviedru” augstskolas) studentu pasākumu, kuru, manuprāt, nevar salīdzināt ar nevienas citas augstskolas vai skolas tusiņu. Cits līmenis. Tā kā Rihis, kurš tur mācās, bija aizņemts ar savām harēmām un mēs jutāmies sveši, ar Roni aizbraucām uz Studentu klubu, kur noklausījāmies New Old koncertu un normāli izdejojāmies. Tik sen nebiju izrāvies no ierastā ritma – atbraucu mājās tikai pēc pieciem.

Lieki piebilst, ka iekavēts tika viss. Darbs skolā, studijas, žurnālistikas darbi un handbols. Vidusskolas laikā bija jāmācās vairāk, tomēr nebiju uzņēmies pienākumus skolā un žurnālistikas jomā. Tagad grafiks ir blīvāks, tomēr laiks atrodas visam. Cieš miegs. Ronis jau izteicās, ka biju pelnījis saslimt, jo pārāk daudz darīju. Arī Ieva saka, ka esmu pārāk maz pieejams. Man bija brīvlaiks :) Tagad jau trenējos, strādāju, pašlaik arī mācos, sestdien atkal sarunāta tikšanās, lai taptu kārtējais raksts Sportam. Viss turpinās…

Gan jau, ka kāds pamanīja, ka pirmdien zem cipara 14 kalendārā gozējās arī mans vārds – Raitis. Saņēmu ne mazum apsveikumus ar īsziņu palīdzību, nesaskaitāmi daudz apsveikumus arī oranžajā portālā, vairākus mutiskus sveicienus, vienu apsveikumu no skolnieka pa e-pastu un trīs telefoniskus sveicienus. Sakiet, ko gribiet, bet patīkami lasīt tos daudzus apsveikumus draugiem.lv. Ne jau tos, kuri sastāv no dažām frāzēm, bet tur, kur cilvēks kaut nedaudz pacenties kaut ko vairāk uzrakstīt un padomāt. Pie velna, patīk lasīt arī visus ķeksīšu sveicienus – Apsveicu un Daudz laimes. Vēl vairāk patīk, ja atsūta īsziņu vai piezvana. Ronalds pat piezvanīja minūti pirms pirmdienas iestāšanās, lai nedaudz parunātu un apsveiktu pirmais…

“Sveicu tevi vārda dienā, jaukais puika.Vēlu pieēsties daudz kūku “Cielaviņa”, izdzert daudz,daudz šampānieti “Mežezers” un ielūgt mani ciemos, lai varu palīdzēt noēst. Ā, un jā. Vēl es tev vēlu augt lielam un resnam,” mani apsveica Evelīna.

“Tā kā es nevaru piezvanīt un biju par slinku lai ietu ar Tevi un roni skatīties filmu un apsveiktu dzīvajā tad apsveicu Tevi caur draugiem.lv. Tā kā Tev ir gan draudzene gan darbs gan mašīna gan reāli forši draugi (tobiš es inta skrasts utt) tad vienīgais ko novēlu ir lai katra diena ir riktīgi laba un saulaina + lai laba veselība. priekā!!!” par mani atcerējās arī Rihards, kurš gan vēlāk mani satika personīgi un apsveica.

“Sveicu! Varētu mēs Raitus pasludināt par valsts svētkiem un tad visiem tajā dienā būtu svēts pienākums uzrakstīt kādu rakstu un pastāvēt vārtos,” oriģināls bija Viesturs.

Jubilāram būt ir forši. Nedaudz jau vārda svētki tika atzīmēti. Atnāca kaimiņienes. Biju ar Ronaldu uz Rīgas Sargiem. Gaidīju vairāk.