Mēnesis: 2007. gada novembris

Par mani rūpējas. Vakar piezvanīja no handbola federācijas un apjautājās, kā mana kāja jūtas. It kā jau atbildēju, ka normāli, bet šā vai tā mani aizsūtīja uz Mežaparku pie sporta ārsta Āra Aivara, kurš mani aizsūtīja uz procedūrām. Procedūras īsumā šājas: vispirms jāuzvelk kaut kas līdzīgs saulesbrillēm un tad manu potīti apstaro ar lāzeri (lai mazinātu pampumu, kas tiešām jau praktiski pazudis), tad to nosmērē ar krēmu un “braukā” pa viņu ar tādu mazu verķīti, bet gala rezultātā uzliek kompresi ar smēri, kas jātur vismaz 12 stundas. Vēl arī iedeva sargu, kas stingri nofiksē potīti. Tajā sporta centrā vispār pilns ar traumatiskiem basketbolistiem, vakar vienu pat atpazinu – Armandu Šķēli, šim kaut kas ar roku nav kārtībā vai arī viņam vienkārši patīk meitenes, kas veic procedūras.

Uz Mežaparku tagad jādodas katru dienu, jo procedūras jāatkārto laikam desmit reizes, tas visdrīzāk nozīmē, ka sportot nevarēšu vēl arī nākošo nedēļu. Vispār forši, ka pa reizei piezvana komandas biedri un apjautājas, kā ar potīti. Turpinām atpūsties… 

Vakar pēc plkst. 14 uz vienu vakaru kļuvu par lēkājošu cilvēku, jo pašā mača sākumā ar Dobeli neveikmsīgi piezemējos un pamatīgi izmežģīju potīti. Šodien no paša rīta bijušajā Zatlera klīnikā biju traumpunktā, un man tika uztaisīts rentgens, pēc kura ārsts pateica, ka vairāk par sastiepumu nekas nav.

Vakar kāja bija milzīga un izskatījās pretīga, šodien jau mazāk sāp, kā arī jau esmu spēris pirmos soļus uz abām kājām, tā kā drīz vien jau varēšu, nedaudz pieklibojot, jau arī staigāt. Pirmā palielākā sporta trauma un, cerams, arī pēdējā. Viens labums jau ir – varēšu kādu laiku atpūsties no handbola…