Turpmākās divas nedēļas par savām mājām varēšu saukt Insbruku, kur notiks pirmās jaunatnes ziemas olimpiskās spēles. Ja atcerieties, pirms pusotra gada caur Jauno žurnālistu treniņprogrammu (Young Reporters) no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) trīs nedēļas mācījos, strādāju un atpūtos pirmajās jaunatnes vasaras olimpiskajās spēlēs Singapūrā. Programma bija tik veiksmīga, ka tika nolemts to turpināt arī Insbrukā, taču citādākā veidolā.

Par maniem piedzīvojumiem Singapūrā varējāt izlasīt blogā vai arī mana paša rakstītajā tekstā žurnālā. SOK pagājušā gadā nolēma, ka Insbrukā netiks veidota jauna jauno žurnālistu komanda, bet gan tiks uzaicināta daļa no tiem, kas jau bija Singapūrā. Līdz ar to vasarā atkal tikām uzrunāti mēs, bijušie singapūrieši, no kuriem 15 tika akceptēti un piekrita doties uz Insbruku. Tikai šoreiz mēs ne tik daudz mācīsimies, bet reāli strādāsim un ražosim saturu oficiālajām Insbrukas olimpiskajām ziņām, kuras varēs aplūkot arī oficiālajā spēļu lapā. Ja vēl Singapūrā jauno žurnālistu grupa bija kaut kas svešs un nezināms, tad Insbrukā SOK un citiem mūsu mērķi un darbība ir skaidri zināma.

No kreisās – es, Arnels (Urugvaja), Emīlija (Kanāda), Jūlija (Ukraina), Bens (Izraēla), Luks (Austrālija)

Līdz ar to no sava ikdienas darba esmu paņēmis divu nedēļu atvaļinājumu un esmu šeit, Insbrukā. Esmu ļooooti priecīgs atkal satikt cilvēkus, ko nebiju redzējis gandrīz pusotru gadu un uzzināt, kā mainījusies viņu dzīve un profesionālā karjera. Dažiem no viņiem (Austrālija, Senegāla, Urugvaja, Indija, Singapūra, Zimbabve, Barbadosa) pirmo reizi mūžā pataustīja sniegu… Šodienas vakarā pat mežģījās mēle no runāšanas angļu valodā.

Atšķirībā no Singapūras šoreiz nedzīvojam vairs olimpiskajā ciematā, bet gan viesnīcā pašā pilsētas centrā. Patīkami ēst brokastis un skatīties uz Alpiem, kuri redzami praktiski no katra loga pilsētā. Esmu sajūsmā un nevaru sagaidīt dienu, kad dosimies strādāt kalnu virsotnē. Arī man tas ir kaut kas jauns un nezināms. Iepriekš līdzīgus kalnus biju redzējis tikai Serbijā.

Skats no galvenā mediju centra

Pirms braukšanas bija jāizvēlas, kurās žurnālista jomās es gribēšu strādāt – izvēlējos foto un tekstu. Jau šodien no paša Nika Didlika rokām strādāšanai spēļu laikā saņēmu savu tehniku – Nikon D3 un vēl četrus dažādus objektīvus (to starpā arī 300mm milzīgais tele objektīvs). Mana treniņsoma būtu par mazu, lai to visus aparātus varētu vienlaicīgi paņemt līdzi darbā. Jau smējos, ka es, pat pārdodot savu dvēseli, to visu nekad nevarētu atļauties nopirkt. Turklāt, ja SOK mediju pārziņi uzskatīs, ka mans darbs ir pietiekoši labs, tad tas tiks publicēts spēļu oficiālajā lapā speciālajā jaunumu sekcijā.

Manā īpašumā jau nonākuši dažādi Mizuno ziemas apģērbi ar olimpisko simboliku. Ja pareizi sapratu, tiksim apgādāti vēl arī ar ziemas zābakiem. Karsto zemju īpašnieki tika apgādāti ar pilnu ekipējumu. Tiesa, pagaidām vēl salu viņi nav sastapuši (temperatūra visu laiku ir ap 0), un īsts pārbaudījums viņiem būs kalni. Kā SOK nozīmēti žurnālisti esam katrs tikuši pie dienas naudas, tā kā turpmākās divas nedēļas vienīgā lieta, par kuru būs jāuztraucas, būs deadlaini…

Trešdien jau piedalījāmies nelielā sarunā ar Vankūveras olimpisko spēļu čempioni daiļslidotāju Junu Kimu, taču reāli darboties sāksim tikai ceturtdien. Piektdien paredzēta jaunatnes spēļu atklāšana. Starp citu, no Latviju šajās spēlēs pārstāvēs 16 sportisti, kas ir vairāk nekā Austrālijai :)

Par Insbruku uzrakstīt gribēju jau sen, tomēr īsto pamudinājumu veica mamma, kura man atsūtīja sms, lai kaut ko beidzot šeit uzrakstu. Nu tad arī turpmāk šeit varēsiet lasīt par interesantākajiem notikumiem manā Insbrukas dzīvē. Tiekamies!

Savas 23. dzimšanas dienas rītā no Evitas un Lauras saņēmu superīgāko dzimšanas dienu torti. Paliek tikai viens aktuāls jautājums – kurš ēdīs manu galvu?

Spēļu zāles Rīgā viennozīmīgi ir par daudz! Izejot no savas mājas pagalma Rīgā un paskatoties pa labi un kreisi abos virzienos Aleksandra Čaka ielā es varu dažu kvartālu ietvaros saskatīts vismaz četrus azartspēļu zāles “Fēnikss”. Turklāt ejot tuvāk centram spēļu zāļu skaits tikai pieaug. Vai tiešām azartspēļu bizness ir tik populārs, ka katrā kvartālā vidēji ir divi azartspēļu kantori? Bail pat iedomāties, cik daudz spēļu zāles (varbūt kāds ir skaitījis?) ir visā Brīvības vai Aleksandra Čaka ielas garumā.

Redzot, ka ir tik daudz “Fēniksi” (pie Centrālās stacijas tie ir ielas pretējās pusēs) neviļus gribas noskaidrot, cik Rīgā to ir kopumā. Izrādās, ka laimētava “Fēnikss” ir SIA “ALFOR” pārziņā, kurai pieder 122 (!!) spēļu zāles visā Latvijā, no kurām 71 (!) atrodas Rīgā. Turklāt, tie ir tikai vienas firmas dati, bet uzņēmumu, kas nodarbojas ar azartspēļu biznesu Latvijā ir vairāk kā vajag. Izrādās divarpus gadu laikā spēļu automātu skaits Latvijā ir samazinājies divkārt, taču joprojām visā Latvijā ir 330 spēļu zāles (avots – kasjauns.lv).

Laimētavā par katru spēļu automātu vai kāršu galdu ik gadu jāmaksā lieli nodokļi:

1) rulete (cilindriskā spēle) — par katru ruletes rotējošajai iekārtai pievienoto spēļu galdu — Ls 9600;
2) kāršu un kauliņu spēles — par katru galdu — Ls 9600;
3) videospēles un mehāniskie automāti — par katra automāta katru spēles vietu — Ls 1680.

Gada nogalē bija plānots, ka nodokļos no azartspēlēm iekasēs 25 miljonus latus, tāpēc spējat iedomāties, kādiem jābūt ienākumiem un pieprasījumam pēc laimētavām, lai firmas spētu šīs summas segt un vēl pelnīt? Neatradu precīzu statistiku, cik daudz latvieši slimo ar azartspēļu atkarību (vecā materiālā figurēja 4-5% Latvijas iedzīvotāji), taču, cilvēki, beidzot sāciet domāt ar galvu! Azartspēles ir pārāk pieejamas – it sevišķi internetā (par interneta pokeri runā gandrīz jau katrā kompānijā), kur nepilngadīgajiem savu vecumu ir ļoti viegli slēpt.

Tikai apsveicams ir jēkabpiliešu aicinājums, ka Latvijā drīkst atvērt tikai vienu spēļu zāli uz 10 000 iedzīvotāju. Veicot nelielus aprēķinus, šobrīd uz katriem 6778 iedzīvotājiem ir viena spēļu zāle. Rīgā šis skaitlis noteikti ir vēl lielāks. Tiesa, Latvijas kasē azartspēļu bizness ienes smuku summu, tāpēc vēl viens iemesls, kāpēc nekas šajā jomā varētu kādu laiku nekas nemainīties.

Visbeidzot – pastāsti savu pieredzi ar spēļu zālēm! Vēl nevienā no spēļu zālēm Rīgā pēc savas iniciatīvas neesmu spēris. Dažu eiro esmu zaudējis spēļu automātos uz prāmja ceļā uz Stokholmu vai Helsinkiem. Kā ir ar tevi?