Caur Singapūru līdz Insbrukai

Turpmākās divas nedēļas par savām mājām varēšu saukt Insbruku, kur notiks pirmās jaunatnes ziemas olimpiskās spēles. Ja atcerieties, pirms pusotra gada caur Jauno žurnālistu treniņprogrammu (Young Reporters) no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) trīs nedēļas mācījos, strādāju un atpūtos pirmajās jaunatnes vasaras olimpiskajās spēlēs Singapūrā. Programma bija tik veiksmīga, ka tika nolemts to turpināt arī Insbrukā, taču citādākā veidolā.

Par maniem piedzīvojumiem Singapūrā varējāt izlasīt blogā vai arī mana paša rakstītajā tekstā žurnālā. SOK pagājušā gadā nolēma, ka Insbrukā netiks veidota jauna jauno žurnālistu komanda, bet gan tiks uzaicināta daļa no tiem, kas jau bija Singapūrā. Līdz ar to vasarā atkal tikām uzrunāti mēs, bijušie singapūrieši, no kuriem 15 tika akceptēti un piekrita doties uz Insbruku. Tikai šoreiz mēs ne tik daudz mācīsimies, bet reāli strādāsim un ražosim saturu oficiālajām Insbrukas olimpiskajām ziņām, kuras varēs aplūkot arī oficiālajā spēļu lapā. Ja vēl Singapūrā jauno žurnālistu grupa bija kaut kas svešs un nezināms, tad Insbrukā SOK un citiem mūsu mērķi un darbība ir skaidri zināma.

No kreisās – es, Arnels (Urugvaja), Emīlija (Kanāda), Jūlija (Ukraina), Bens (Izraēla), Luks (Austrālija)

Līdz ar to no sava ikdienas darba esmu paņēmis divu nedēļu atvaļinājumu un esmu šeit, Insbrukā. Esmu ļooooti priecīgs atkal satikt cilvēkus, ko nebiju redzējis gandrīz pusotru gadu un uzzināt, kā mainījusies viņu dzīve un profesionālā karjera. Dažiem no viņiem (Austrālija, Senegāla, Urugvaja, Indija, Singapūra, Zimbabve, Barbadosa) pirmo reizi mūžā pataustīja sniegu… Šodienas vakarā pat mežģījās mēle no runāšanas angļu valodā.

Atšķirībā no Singapūras šoreiz nedzīvojam vairs olimpiskajā ciematā, bet gan viesnīcā pašā pilsētas centrā. Patīkami ēst brokastis un skatīties uz Alpiem, kuri redzami praktiski no katra loga pilsētā. Esmu sajūsmā un nevaru sagaidīt dienu, kad dosimies strādāt kalnu virsotnē. Arī man tas ir kaut kas jauns un nezināms. Iepriekš līdzīgus kalnus biju redzējis tikai Serbijā.

Skats no galvenā mediju centra

Pirms braukšanas bija jāizvēlas, kurās žurnālista jomās es gribēšu strādāt – izvēlējos foto un tekstu. Jau šodien no paša Nika Didlika rokām strādāšanai spēļu laikā saņēmu savu tehniku – Nikon D3 un vēl četrus dažādus objektīvus (to starpā arī 300mm milzīgais tele objektīvs). Mana treniņsoma būtu par mazu, lai to visus aparātus varētu vienlaicīgi paņemt līdzi darbā. Jau smējos, ka es, pat pārdodot savu dvēseli, to visu nekad nevarētu atļauties nopirkt. Turklāt, ja SOK mediju pārziņi uzskatīs, ka mans darbs ir pietiekoši labs, tad tas tiks publicēts spēļu oficiālajā lapā speciālajā jaunumu sekcijā.

Manā īpašumā jau nonākuši dažādi Mizuno ziemas apģērbi ar olimpisko simboliku. Ja pareizi sapratu, tiksim apgādāti vēl arī ar ziemas zābakiem. Karsto zemju īpašnieki tika apgādāti ar pilnu ekipējumu. Tiesa, pagaidām vēl salu viņi nav sastapuši (temperatūra visu laiku ir ap 0), un īsts pārbaudījums viņiem būs kalni. Kā SOK nozīmēti žurnālisti esam katrs tikuši pie dienas naudas, tā kā turpmākās divas nedēļas vienīgā lieta, par kuru būs jāuztraucas, būs deadlaini…

Trešdien jau piedalījāmies nelielā sarunā ar Vankūveras olimpisko spēļu čempioni daiļslidotāju Junu Kimu, taču reāli darboties sāksim tikai ceturtdien. Piektdien paredzēta jaunatnes spēļu atklāšana. Starp citu, no Latviju šajās spēlēs pārstāvēs 16 sportisti, kas ir vairāk nekā Austrālijai :)

Par Insbruku uzrakstīt gribēju jau sen, tomēr īsto pamudinājumu veica mamma, kura man atsūtīja sms, lai kaut ko beidzot šeit uzrakstu. Nu tad arī turpmāk šeit varēsiet lasīt par interesantākajiem notikumiem manā Insbrukas dzīvē. Tiekamies!

Vēlies Latviju jeb īstais Ziemassvētku koncerts

Alternatīvais Ziemassvētku koncerts. Arī tā var saukt Nacionālā teātra iestudēto koncertu, kuru šonedēļ apmeklēju O’kartes mazajā zālē. Jau pirms koncerta sākuma zālē valdīja neformālā atmosfēra. Skatītāji varēja sēdēt arī uz grīdas noliktajiem spilveniem, bet aktieri visa koncerta garumā cepa piparkūkas un cienāja ar tām atnākušos viesus. Es tikmēr dzēru karstvīnu…

Nekad nebiju iedomājies, ka Ziemassvētku koncertā iespējams nospēlēt šādas dziesmas. Tikai dažas no tām bija kaut kādā tiešā veidā saistītas ar gaidāmajiem svētkiem, tomēr visas dziesmas ideāli iederējās koncertā un valdošajā smieklu atmosfērā. Netraucēja pat tas, ka aktieri līdz galam nebija apguvuši visus dziesmu vārdus. Lai cik dīvaini neliktos, tas pat iederējās…

Šādos koncertos var atrast veidu, kā nodziedāt Eminem – Lose Yourself. To taču klausās bērni, kad viņiem ir apnikuši visi svētku superhiti un viņi ir aizmukuši uz savām istabām.

Nekas netraucē iekļaut repertuārā arī Tranzīts dziesmu Es nevaru būt balts. Zeme taču šobrīd nu galīgi nevar būt balta.

Tāpat var atrast iemeslu, kāpēc ir vērts šādā koncertā nospēlēt Dzeltenās Kurpes. Nu kurš vīrietis ziemā nav mēģinājis iečurāt savu vārdu sniegā?

Dziedājām dāņu, franču un pat krievu valodā. Dziedājām kopā ar Google Translate iztulkotu dziesmu no tradicionālās filmas “Likteņa ironija jeb Vieglu garu”. Smieklu deva vakaram man tika garantēta. Protams, finālā aktieri nodziedāja arī kārtīgas Ziemassvētku dziesmas, radot nelielu svētku noskaņu šajā drūmajā laikā. Visi arī tika pacienāti ar kūku, kuru aktieri cepa visa koncerta laikā. Garda gan bija! Tiesa, redzot zālē tik daudz pensijas vecuma cilvēkus, daļa no apmeklētājiem noteikti zāli pameta nedaudz neapmierināt. Man patika alternatīvais Ziemassvētku koncerts! Iesaku!

Un arī tev priecīgus svētkus. No koncerta aizguvu arī savu svētku vēlēšanos – kaut latviešu valoda būtu vienīgā Latvijas oficiālā valoda. Esi kopā ar mani?

Neinteresē rokasbumba?

Piedāvāju noskatīties daudzu handbolistu jeb rokasbumbistu vienu no iemīļotākajiem fragmentiem no populārās 1981. gada latviešu filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā Ēriks savai sievai Dagnijai atklāj, ka viņus nekas vairs garīgi nesaista – ne viņa par hokeju interesēja, ne par rokasbumbu.

Handbolist, tava draudzene taču dievina handbolu? :)

Kāpēc es šogad braucu uz Positivus?

Arī es biļetes uz gada skaļāko Latvijas festivālu Positivus nopirku tāpēc, ka tā būs gada lielākā ballīte jeb forša pasēdēšana ar draugiem dzīvās mūzikas pavadībā. Nerunājot par labākajām Latvijas grupām, tajā uzstāsies arī daži pasaules grandi – ir dzirdēti, taču pārāk lielu manu uzmanību tie nepiesaistīja. Runā, ka “Hurts” ir labākā šī brīža koncertrgrupa pasaulē, labi spēlē arī “Editors”, būs arī kaut kāds “Royskopp”, taču lielākā daļa ir liela mīkla.

Lai uz Salacgrīvu nedotos kā pilnīgs antiņš, iegūglē un iejūtūboju grupu nosaukumus, iepazīstoties ar grupu labākajām dziesmām. Un manu uzmanību piesaistīja grupa “James”, kuri uzstājās Positivus arī tā pirmajā – 2006. gadā. Izrādās britu grupa spēlē mūziku, kas manas ausis caur iPod austiņām priecēja vidusskolas laikā. Tieši tāpēc festivāla otrajā dienā laikā no plkst. 22:00 līdz 23:30 es obligāti būšu Tele2 skatuves pakājē! Tiekamies!

Kāpēc uz Positivus 2011 brauc Tu? Ko arī man nevajadzētu palaist garām?

Rīga – azartspēļu perēklis

Spēļu zāles Rīgā viennozīmīgi ir par daudz! Izejot no savas mājas pagalma Rīgā un paskatoties pa labi un kreisi abos virzienos Aleksandra Čaka ielā es varu dažu kvartālu ietvaros saskatīts vismaz četrus azartspēļu zāles “Fēnikss”. Turklāt ejot tuvāk centram spēļu zāļu skaits tikai pieaug. Vai tiešām azartspēļu bizness ir tik populārs, ka katrā kvartālā vidēji ir divi azartspēļu kantori? Bail pat iedomāties, cik daudz spēļu zāles (varbūt kāds ir skaitījis?) ir visā Brīvības vai Aleksandra Čaka ielas garumā.

Redzot, ka ir tik daudz “Fēniksi” (pie Centrālās stacijas tie ir ielas pretējās pusēs) neviļus gribas noskaidrot, cik Rīgā to ir kopumā. Izrādās, ka laimētava “Fēnikss” ir SIA “ALFOR” pārziņā, kurai pieder 122 (!!) spēļu zāles visā Latvijā, no kurām 71 (!) atrodas Rīgā. Turklāt, tie ir tikai vienas firmas dati, bet uzņēmumu, kas nodarbojas ar azartspēļu biznesu Latvijā ir vairāk kā vajag. Izrādās divarpus gadu laikā spēļu automātu skaits Latvijā ir samazinājies divkārt, taču joprojām visā Latvijā ir 330 spēļu zāles (avots – kasjauns.lv).

Laimētavā par katru spēļu automātu vai kāršu galdu ik gadu jāmaksā lieli nodokļi:

1) rulete (cilindriskā spēle) — par katru ruletes rotējošajai iekārtai pievienoto spēļu galdu — Ls 9600;
2) kāršu un kauliņu spēles — par katru galdu — Ls 9600;
3) videospēles un mehāniskie automāti — par katra automāta katru spēles vietu — Ls 1680.

Gada nogalē bija plānots, ka nodokļos no azartspēlēm iekasēs 25 miljonus latus, tāpēc spējat iedomāties, kādiem jābūt ienākumiem un pieprasījumam pēc laimētavām, lai firmas spētu šīs summas segt un vēl pelnīt? Neatradu precīzu statistiku, cik daudz latvieši slimo ar azartspēļu atkarību (vecā materiālā figurēja 4-5% Latvijas iedzīvotāji), taču, cilvēki, beidzot sāciet domāt ar galvu! Azartspēles ir pārāk pieejamas – it sevišķi internetā (par interneta pokeri runā gandrīz jau katrā kompānijā), kur nepilngadīgajiem savu vecumu ir ļoti viegli slēpt.

Tikai apsveicams ir jēkabpiliešu aicinājums, ka Latvijā drīkst atvērt tikai vienu spēļu zāli uz 10 000 iedzīvotāju. Veicot nelielus aprēķinus, šobrīd uz katriem 6778 iedzīvotājiem ir viena spēļu zāle. Rīgā šis skaitlis noteikti ir vēl lielāks. Tiesa, Latvijas kasē azartspēļu bizness ienes smuku summu, tāpēc vēl viens iemesls, kāpēc nekas šajā jomā varētu kādu laiku nekas nemainīties.

Visbeidzot – pastāsti savu pieredzi ar spēļu zālēm! Vēl nevienā no spēļu zālēm Rīgā pēc savas iniciatīvas neesmu spēris. Dažu eiro esmu zaudējis spēļu automātos uz prāmja ceļā uz Stokholmu vai Helsinkiem. Kā ir ar tevi?