Pirms nepilnas nedēļas ceturtdien no rīta mana Škoda ar latviešiem no tālās Marseļas atgriezās Latvijā, bet jau šo ierakstu es rakstu no Singapūras, kur 14. augustā sāksies 1. jaunatnes olimpiskās spēles. Slinkoju Latvijā, tāpēc vispirms fotoieskats Francijā, bet pēc tam daži vārdi par Singapūru.
I’m in Marseille. Skats no augstākā punkta Marseļā, kur atrodas baznīcas Notre-Dame de la Garde.
Lūk, arī pati baznīca. Runā, ka katrs jūrnieks pirms došanās ceļā uzkāpj kalnā un baznīcas lūdz svētību.
Viena no salām, ko varēja redzēt no jau pieminēta baznīcas kalna. Lasām tālāk…
Visa ceļa garumā, braucot cauri Vācijai, tā arī nesapratu, cik ātri pa autobāņiem ir atļauts braukt? Dažreiz parādījās zīmes 130 km/h, bet pārējos posmos – brauc cik ātri vien vēlies. Uzzināju, ka mana Škoda lejā pa kalnu brauc arī ar ātrumu 175 km/h, bet visu pārējo ceļu turējām 140 km/h. Tagad saprotu, kāpēc tās mašīnas ražo tik jaudīgas.
Domājiet Vidusjūrā ūdens ir debišķīgs? Nekā! Pirmajās dienās vēju dēļ tajā pat nevarēja ielīst – divreiz aukstāks nekā Latvijā. Pēc tam jau saulītē tas tomēr sasila, taču ar Latvija tik un tā nevarēja salīdzināt.
Viens no skaistākajiem kultūras objektiem Marseļā. Nosaukumā bija kaut kas saistīts ar šampanieti, taču vairāk noteikti Ieva uzrakstīts komentāros. Parks, aiz tā aizmugurē zooloģiskais dārzs, blakus dabas muzejs.
Divas paradīzes pludmales, līdz kurām pa kalniem un lejām mēs mērojām 1-2 stundas. Tas bija tā vērts. Franciski saucās Calanque, taču latviski skaidrojot tā ir vieta, kuru no trīs pusēm iekļauj klintis. Tik dzidrā ūdenī vēl nekad nebiju peldējis – jūras dibenu redz visu laiku, tāpēc nevar saprast, kur var sasniegt zemi un kur nevar.
Atpakaļceļā kalnos. Atrod mani!
Trakā Škoda, kas divās nedēļas nobrauca 6000 kilometrus arī jāieliek taču savā blogā. Fotografēts turpat kalnos.
Beidzamajā dienā nedaudz pazibeņoja un uzlija. Vienlaicīgi šaudījās pat 3-5 šautras, taču man noķert sanāca tikai šo. Bildes, protams, vēl ir vairāki simti, taču ieliku tikai daļu nelielam ieskatam. Otrreiz gan uz Marseļu nebraukšu. Jāmeklē citi mērķi. Un es, galu galā, esmu jau Singapūrā!
Savu ceļu uz Singapūru uzsāku janvārī, kad aizpildīju prasītos Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) prasītos dokumentus. Tikai aprīļa beigās saņēmu apstiprinājumu no SOK, kuri bija mani izvēlējušies par vienu no četriem jaunajiem reportieriem no Eiropas, kuri varētu 1. jaunatnes olimpiskajās spēlēs mācīties un strādāt, lai gūtu pieredzi un kļūtu par labāku žurnālistu. Mācību un darba procesu vadīs augsta līmeņa atzīti raidorganizāciju un preses, sociālo mediju un foto profesionāļi.
Ilgais 12 stundu lidojums no Frankfurtes nebija nemaz tik smags. Privātais televizors man nebija, taču klausījos Lufthansas piedāvāto roka mūzikas staciju, izlasīju grāmatu un daudz gulēju. Esmu iekārtojies vienā no olimpiskā ciemata māju istabiņām 9. stāvā. Jau plkst. 19:00 (laika starpība +5 stundas Latvijas laikam) šeit palika tumšs, tāpēc neko daudz nepaspēju nofotografēt. Paēdu galvenajā ēdnīcā, bet pēc tam iepazinos ar ļoti daudziem dažādu tautību cilvēkiem, kuri arī izvēlēti jauno žurnālistu skolai. Rītdien plkst. 15:00 pirmā tikšanās, pēc kuras arī redzēs, cik daudz es varēšu ziņot latviešu medijiem, cik daudz būs jāstrādā un cik daudz varēšu atpūsties. Vairāk un ātrāk informācijai par manām gaitām varēs iegūt, sekojot līdzi man tviterī.
tāpēc mazos auto no vācijas pirkt nevar, itsevišķi dīzeļus – jo ja pa šoci tos velk uz 170 (kas ir auto galējā robeža), tad nu saproti, kāds tātam 1.4 motoram var būt resurss un nodzīšana.
p.s. kā tev vispār pati škoda turās? varētu uzrakstīt kādu aprakstu par auto kā tādu – bija doma vienbrīd pirkt jaunu, bet līdz ar krīzi kaut kā tā ar nepaņēmu (un laikam labi :)).
Zvērs ne šķoda :)
Ideāla bilde tā pirmā