Grūti šorīt pa StarFm bija nepamanīt jaunu akciju Stulbi. Alga aploksnē. Gan jau, ka pēc akcijas nosaukuma ir skaidrs, ko ar to autori grib pastāstīt sabiedrībai. Ja tomēr vēl nav skaidrs, tad blenžam stulbi.lv un priecājamies par nedaudz smieklīgajiem video un uzspēlējam spēlīti Stulbuma indikators.
Pats nedaudz grēkoju ar tām aplokšņu algām, taču strādāju arī oficiāli, un nodokļi tiek skaitīti ar uzviju.
2008. gada 20. maijā Raitis (internetā un citās vidēs pazīstams arī kā Raikons) svin savu 20. jubileju. Apsveicu tevi! :)
Pēc albuma lejupielādes no Archija vakar biju ierbraucis tirdzniecības parkā Alfā meklējot jauno Prāta Vētras albumu “Tur kaut kam ir jābūt”. Pirms tam jaunās dziesmas bija noklausījos jau vairākas reizes. Neraksturīgs, tomēr patīkams klausījums. Iegāju Rimi, taču plaukti ar jauno prātenieku mūziku bija tukši. Redz, ka patīk arī citiem jaunā skaņa…
1992. gads. Jo Tu Nāc.
2008. gads. Ja Tikai Tu Uz Mani Paskatītos.
Nevienam no maniem draugiem nav noslēpums, ko es daru gandrīz katru darba dienas vakaru. Es trenējos handbola – sporta klubā LSPA, ar kuru svētdien izcīnījām Latvijas čempionāta bronzas medaļas. Ar konkrēto sporta veidu nodarbojos jau devīto gadu (no 5. klases). No jauniešu vienības pirmsākumiem esam palikuši vairs tikai trīs, kas ar mani spēlē vēl vienā komandā. Pārējiem mainījušās prioritātes, tomēr es uzskatu, ka jāsporto, kamēr vēl varu visu savienot un esmu jauns.
Šī bija jau mana trešā bronzas medaļa. Pirms diviem gadiem es LSPA komandas sastāvā Latvijas čempionātā laukumā nepavadīju nevienu sekundi, bet pirms gada biju otrais vārtsargs un mans spēles laiks nebija pārāk liels. Šosezon mana loma komandā bija krietni vien nozīmīgāka. Biju viens no galvenajiem varoņiem pirmajā mačā par trešo vietu (pirms gada mazajā finālā deldēju rezervistu soliņu). Līdz ar to prieks par trešo vietu šogad bija dubults. Tieši šo sajūtu dēļ vien ir vērts trenēties un spēlēt. Tās izjūtas nav aprakstāmas…
Katrā ziņā prieks konkurentu mājas lapā lasīt par sevi atzinīgus vārdus:
LSPA rindās rezultatīvākais bija Kirils Meļņiks, lai gan vērtīgākais spēlētājs noteikti bija Raitis, kas ar savu lielisko spēli vārtos apturēja mūsu uzbrukuma līderus – Mārtiņu un Kārli.
Marta sākumā veikalā “Viss Atpūtai” nopirku jaunu velosipēdu. Īsti gan nezinu, kura dēļ (manis vai veikala), velosipēdam esmu paspēji jau sačakarēt aizmugurējo zobratu. Līdz ar to ātrumi brīžiem pārslēdzas, kā viņiem tīk, apgrūtinot braukšanu. Mazā brīvā laika dēļ brīvdienās ar savu jauno braucamo pārvietojos diezgan maz, bet otrdien man radās iespēja četrus riteņus nomainīt pret diviem.
Pirmdienas vakarā pie manis bija atbraukuši Ernests un Kintija. Uzcepām desas, iedzērām alu un, protams, maniem draugiem vajadzēja atgriezties Rīgā. Biju izdzēris dažus alus, tāpēc ar vadīt automašīnu noteikti nedrīkstēju, bet draudzeni dzimšanas dienā uzreiz pēc pusnakts pārsteigt gribējās. Viss notika, kā gribējās, tāpēc otrdien uz fakultāti braucu ar velosipēdu.
Pārvarēju divus tiltus katrā virzienā. Bīstamas situācijas sev, gājējiem un pārējiem satiksmes līdzekļiem neradīju. Ceļā katrā virzienā no Dominas līdz PPF pavadīju aptuveni 50 minūtes – ilgāk nekā, ja brauktu ar automašīnu, bet nedaudz mazāk, ja brauktu ar sabiedrisko transportu. Velosipēdistu ir, manuprāt, salīdzinoši daudz un platajās ielās tiem gājējiem nevajadzētu traucēt. Ja dzīvotu Rīgā (tas ir, biežāk uzturētos un nakšņotu) un laikapstākļi būtu pateicīgi diviem riteņiem, mani uz ceļa brīvā veidolā ieraudzītu vēl biežāk.
Tie, kas regulāri izbrauc ārpus Rīgas uz austrumu pusi, nav noslēpums, kas notiek uz Daugavpils šosejas posmā no Rīgas robežas līdz pat Ogrei. Ik pēc noteikta posma remontdarbu dēļ četras joslas nomaina divas, bremzējot auto plūsmu (atļautais ātrums ir 80 km/h) īpaši rīta un vakara stundās. Es saprotu, ka varētu remontēt vienu ceļa gabalu, bet tā vietā viņi ņem un sapurgā 50 kilometrus, Ogrē vēl uzstādot vairākus luksoforus. Tagad ceļu uz Ikšķili mēroju caur Ulbroku un Tīnūžiem, tomēr no rītiem uz fakultāti esmu spiests braukt taisni caur Salaspili. Ap septiņiem gan Salaspilī, kur visi cenšas rindā ielīst, ar satiksmi nav lielas problēmas, tomēr stundu vēlāk (pēc vecāku ziņām) veidojas diezgan garas rindas.
Kad vēl biju maziņš un ar auto pārvietojos tikai aizmugurējā sēdeklī, atceros, ka uz Daugavpils šosejas atļautais ātrums bija 100 km/h. Lielie remonti varbūt atgriezīs veco labo nākotni? Redz, pie igauņiem atļautais ātrums dažviet jau tiek palielināts. Vai vismaz daži mūsu ceļi neatbilst sekojošiem nosacījumiem?
Saskaņā ar likumdošanu braukšanas ātrumu drīkst palielināt līdz 110 km/h tajos ceļu posmos, kur pretējo virzienu joslas ir kaut kādā veidā atdalītas. Ja tās nav atdalītas, tad ātrumu maksimāli iespējams palielināt līdz 100 km/h.
Lielāko atļauto braukšanas ātrumu drīkst ieviest tajos ceļu posmos, kur pēdējo trīs vasaru laikā negadījumu skaits, kuros bijuši cietušie, uz vienu miljonu auto kilometru nav lielāks kā vidēji uz ceļiem. Vērā netiek ņemti negadījumi, kur pie vainas nav bijis ātrums un kurus izraisījušas smagās mašīnas, jo uz tām attiecas braukšanas ātrums 90 km/h. Tāpat ceļš nedrīkst būt pārlieku nelīdzens, redzamībai jābūt labai visos virzienos, ceļam jābūt kārtīgi apzīmētam.
Atveram kalendāru un ieraugam, wow, aprīļa beigas. Tuvojas piecas brīvdienas, piecas saulainas brīvdienas, kurās šobrīd plānots ir atpūsties, patrenēties un iekļūt Latvijas handbola čempionāta finālā (būs pagrūti). Arī darba dienu skaits strauji tuvojas beigām. Līdz ar to universitātes apmeklējums kļūst vēl retāks. Jau tagad no trīs nepieciešamajām dienām, studēju tikai divas.
Tūlīt jau būšu pabeidzot pirmo kursu. Ārprātīgi ātri un viegli. Interesanti, kā mācīties būs nākošgad. Brīvais laiks nav tik daudz, tomēr visam tas tiek veltīts un atrasts.
Īstenībā baigais prieks par sevi, ka vairs nevajag prasīt palīdzību no vecākiem. Patstāvīgas līmenis aug.