Neesmu es no tiem autobraucējiem, kam patīk ielīst auto rindā, bet gan kārtīgi pēc labākās sirdsapziņas stāvu sev atvēlētajā joslā un necenšos visus apsteigt. Lūk, šodien pēc pirmās lekcijas universitātē sanāca uzvesties ne tā, kā parasti. Izrādās Rīgas centrā pie Stockman aktīvi notiek remontdarbi. Neko sliktu nedomādams, kā ierasts pirms tam, iebraucu tukšajā pirmajā joslā, lai vēlāk turpinātu ceļu pa Čaka ielu, taču izrādās, ka praktiski tikai pirms pašiem remontdarbiem izlikta zīme, ka trīs joslas pāriet divās. Nācās līst iekšā. Paldies, šoferīt.
Bet galvenā sāpe ir ne par to. Zemitānu tilts virzienā uz centru ir pilns ar mašīnām katru rītu jau, taču pēc sabiedriskā transporta joslas ieviešanas šovasar automašīnu kustība rīta stundās ir kļuvusi lēnāka. Citreiz kolonu rindas ir arī ap pulksten desmitiem no rīta. Protams, ka netrūkst šoferīšu, kas trešo joslu, kura paredzēta tikai kreisā pagrieziena veikšanai uz Pērnavas ielu, izmanto, lai pēc tam ielīstu blakus joslā un mierīgi turpinātu ceļu. Ja zīmes tiktu, izvietotas laicīgi, tad es vēl saprastu, bet pirmā zīme parādās tikai pirms paša krustojuma. Un arī, ja tā zīme tiktu izlikta ātrāk, tad netrūktu autovadītāju, kas turpinātu izrīkotos līdzīgā manierē.
Tātad, lūk, risinājums. Virzienā uz centra pusi, trešo joslu aptuveni tilta vidū pārveidot pēc dotā parauga, lai joslā var iebraukt, bet nevarētu izbraukt. Un, protams, neaizmirst visa tilta garumā izlikt zīmes, ka joslas beigās atļauts nogriezties tikai pa kreisi. Ja tilta beigās šoferītis mēģinātu ielīst joslā, kas brauc taisni, lūdzu – maksā.
Nevienu nekad necenšos nelaist savā joslā, ja skaidri nojauši, ka viņš bijis viens no nepacietīgajiem, kas vienkārši nevarējis pastāvēt rindā, bet visus apsteidzis pa joslu, kas beidzas vai maina virzienu. Galu galā, arī man ir jāsteidzas.
