Kategorija: Dzīve

Rudens atnācis pārāk ātri. Ja vēl pirms nepilnas pusotras nedēļas es vēl peldējos Daugavā pēdējā siltajā gada dienā, tad šodien temperatūra iekštelpās ir aptuveni tikpat zema, kā tā bija tad ūdenī. Pārāk vēss ir gan darbā skolā, gan darbā žurnālā, gan universitātē, gan treniņā. Pie tam SKIFĀ (lasīt – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā) un tuvējās studentu kojās vēl nav pat pieslēgts siltais ūdens. Līdz ar to pēc treniņiem ir jāmazgājas aukstā dušā, kas man sen riebjas (riebjas!!!). Augustā to vēl varēja paciest, bet vairs man pat negribas vērt vaļā ūdens krānu.

Vismaz mājās silts. Rudens kā rudens, bet gaidu silto un krāsaino rudeni. Pagaidām viss ir melnbalts.

Pēdējā augusta nedēļas nogalē kopā ar Roni, Ievu un Diānu bijām aizbraukuši atpūsties uz Lietuvas pilsētu Kauņu. Jau iepriekš internetā rezervējām viesnīcā Metropolis četrvietīgu numuriņu pašā pilsētas sirdī – uz gājēju ielas netālu no vecpilsētas. Mūsu mitināšanās vieta nebija smalka, taču diezgan lēta (četriem cilvēkiem 90 lati par divām naktīm). Numuriņā bija divas istabas, divas vannas istabas ar vienu tualetes podu. Istabu izskats nebija tajā augstākajā līmenī, taču neko vairāk par tādu naudu arī negaidījām.

Kauņā ieradāmies ceturtdienas vakarā, jo gribējām pilsētā pavadīt divas naktis, bet Rīgā atgriezties sestdien, lai apmeklētu Baltās naktis. Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies apskatīt pilsētu. Šeit biju bijis arī iepriekš, taču tikai handbola dēļ, tāpēc pilsētu nezināju pārāk labi. Vadījāmies pēc viesnīcas administrācijā iegūtās kartes. Iela jau pēc deviņiem izskatījās izmirusi. Aizstaigājām līdz vecpilsētai. Tur situācija nebija labāka. Gājām ēst vienā no ielas picērijām, kas vēl bija vaļā. Varbūt ceturtdienā tiešām lietuvieši cītīgi strādā?…

Piektdien aizstaigājām līdz Kauņas lielākajam tirdzniecības centram Akropolis. Tik lielos veikalu džungļos vēl nebiju bijis. Mūsu Domina nestāv klāt Akropolei, turklāt tas nav lielākais tirdzniecības centrs Lietuvā. Tajā ēkā bija pat slidotava un, protams, Maxima ar trīs iksiem. Pastaigājām pa veikaliem, papusdienojām un lēnā garā atgriezāmies viesnīcā. Meitenes dikti gribēja iet dejot, tāpēc noskaidroja, kur šajā pilsētā ir kāds klubs. Iepriekšējā dienā mums teica, ka uz ielas ir pilns ar tādiem, taču nevienu neatradām.

Vakars ātri vien pienāca. Klubu meitenes atradu, taču iekšā neiegāja, jo urlu daudzums un krieviski skanošā mūzika pie ieejas par neko labu neliecināja. Tur nav pat neviena normāla bāra, kur pasēdēt pēc pusnakts. Ar Roni aizgājām līdz ielas galam, līdz Kauņas pilij (attēlā), kas naktī izskatās diezgan bailīga. Nekas cits neatlika, kā vien iet gulēt.

Rīta gaismā Kauņas pils izskatās labāk. Iegājām arī kādā ļooti vecā baznīcā. Tālāk virzījāmies nedaudz tālāk pie citas baznīcas, pie kuras saskaitījām četrus pārus, kas gatavojas laulāties gandrīz vienlaikus. Sanāca mums tāds kultūrvēsturisks brauciens ar geocaching elementiem (beigās gan nevienu neatradām).

Rīgā līdz ar to atgriezāmies diezgan ātri. Interesanti, ka braucot līdz pat Latvijai ar ātrumu 100-110 km/h mani neapdzina neviena mašīna. Latvijā ceļā līdz Bauskai mani vien apdzina vairākas. Un ņemiet līdzi pases. Kad atgriezāmies Latvijā, onkulis jau mūsu valsts teritorijā vienai no mūsu dāmām, kam nebija līdzi pases, solījās piespriest 150 latu sodu, taču beigās atļāva turpināt ceļu.

Kurš vēl ir bijis Kauņā? Varbūt mēs vienkārši nemākam meklēt…

Paralēli visām nelāgajiem notikumiem, par kurām vēsta tvnet portāls, notiek arī kaut kas iepriecinošs. Dīzeļdegvielas cena par vienu litru Statoil benzīntankos jau nokritušās zem astoņdesmit santīmu atzīmei. Tā kā ar milzu soļiem tuvojas septembris, kad atsāksies mācības, treniņi (spēles) un aktīvais darbs skolā, atkal vidējais nobraukums ar automašīnu vienā dienā būs aptuveni simts kilometri. Brīvdienās varbūt varētu pavadīt mājās, tomēr aktīvās handbola sezonas laikā uz Rīgu vajag doties gandrīz katras brīvdienas.

Ja man nebūtu jāpārvietojas ar automašīnu, tad es Ziemassvētkus un Jāņus varētu doties sagaidīt Kanāriju salās. Esmu braucis uz darbu ar velosipēdu (lēnā garā), gājis kājām, tomēr biežāk es nakšņoju Ikšķilē, nevis Rīgā. Trīsdesmit kilometri ar velosipēdu nav joka lieta. Lai arī man patīk vilcieni, tomēr arī tie brauc pārāk lēni un pieturvietas ir par tālu, lai ātri nonāktu vajadzīgajā galapunktā.

Lēnā garā mīties ar velosipēdu uz darbu, skolu vai treniņu nevaru atļauties, jo nevaru stundu braukt uz Imantu vai pusstundu braukt uz Juglu. Arī sastrēgumu stundā ar automašīnu tur var nokļūt ātrāk. Ko darīt, ja automašīna manos 20 gados jau ir nepieciešamība?

Zinu, ka zobi jāmazgā no rīta un vakarā, taču es esmu grēkojis. Darba dienās zobu mazgāšana ir iekļauta rīta rituāla, bet vakarā par to tiek aizmirsts. Arī brīvdienās, kad nekur nav jāsteidzas, zobi dažreiz paliek neiztīrīti. Zobu pasta no manas puses vakarā tiek patērēta, ja ciemos ir Ieva, vai es palieku pie Ievas. Viņa mazgā zobus, es arī.

Pie zobārsta arī neesmu bijis jau vairākus gadus. Būs jāsaņemās aiziet, bet man zobārstas kabinets nekad nav paticis…

Kādi ir zobu tīrīšanas nosacījumi? Zinu, ka zobu birste jāmaina ik pēc trīs mēnešiem. Un nevar saprast, kāpēc Colgate ir sliktāks par Prezidentu? Pareizu zobu tīrīšanas tehniku arī esmu apguvis. Arī zobu birste un zobu pasta man ir vienmēr līdzi, lai kur es brauktu, taču slinkums ņem virsroku. Būs kaut kas jādara, savādāk pēc 20 gadiem būšu bez zobiem, jo saldumi man garšo!

Šobrīd atrodos Ludzā, kur līdz svētdienai piedalīšos savas komandas treniņnometnē. Braucu trenēties uz šejieni jau septīto (!!) gadu pēc kārtas. Šoreiz gan tikai trīs dienas, jo pirmdien jau jādodas uz darbu.

Vakarā pēc treniņa sāka lēnām līt, pēc tam naktī nedaudz paducināja pērkons, bet pēc pieciem mūs uzmodināja nenormālie grāvieni, kas sekoja viens pēc otra. Arī zibeņoja nepārtraukti. Dzīvoja mājā, kas atrodas nepilnus simts metrus līdz Ludzas liejama ezeram. Ezeru aiz lielās lietus miglas praktiski nevarēja redzēt. Biju piedzīvojis kaut ko līdzīgu, bet ne tādā apmērā.

Atceros, ka, dzīvojot laukus 16 kilometrus aiz Ludzas, baba (tiem, kas nesaprot, lasīt vecmamma) iedves bailes no šīs dabas parādības. Jāizrauj visas elektrības kontaktus, televīzijas antēnas, nedrīkstēja sēdēt pretī logiem, kur nu vēl naktī gulēt, ja ārā notiek kaut kas tāds. Bija jāskaita pātari (jālūdz Dievs). Paranoja. Tagad bija vienalga. Aizvērām logus, lai nelīst lietus. Nokāpu lejā pa kāpnēm, izrāvu datora lādētāju, savācām no terases mantas, lai tās nav pilnīgi slapjas un līdām atpakaļ gultā.

Nedaudz gan bija bailīgi līst ezerā peldēt, kad it kā bija jāskriet rīta rosme, bet, kā pats jūtu, esmu vesels. Tagad uz treniņu. Solīja +32 grādus. Redzēs kā būs.

Nenēsāju ap roku es pulksteni, tomēr manā istabā ir jābūt sienas laikrādim. Jaunajā miteklī dzīvoju jau otro vasaru, tomēr katru reizi, lai zinātu pareizu laiku, bija jāmeklē pēc mobilā telefona. Sevišķi tas nepatīk agri no rīta, kad nevar saprast, cik ilgi vēl var gulēt.

Ievai par pulksteni nejauši ieminējos pirms savas 20. dzimšanas diena, tomēr uzlaboto JYSK pelēcīgo tikšķinātāju dabūju tikai vakar. Septembris jau pavisam tuvu, tomēr pulkstenis, kaut arī krāšņi izdaiļots, savu tempu nemaina.

Kopā ar Ievu aizgājušajā nedēļas nogalē devāmies ceļā uz Zvārtavas pili, kas atrodas Igaunijas pierobežā starp Gaujienu un Valku. Pils reizē ir arī mākslas centrs, tā kā apkārtne ir sakārtota. Blakus atrodas arī Zvārtavas ezers, pa kuru paairējāmies arī ar laivu.

Dzīvojām Barona istabā, kurā bija arī kamīns. Biezās sienas pasargā ēku no saules stariem, tādēļ istabas temperatūra bija vien 14 grādi un varējām kurināt kamīnu. Paši gatavojām ēst un ēdām pie gara galda – tā kā pilī pienākas. Skaists interjers. Šo attālo Latvijas nostūri ieteiktu apmeklēt arī tev. Tas viss mums izmaksāja 35 latus (cenas mājas lapā ir nedaudz cēlušās).

Pa ceļam geocaching spēles vadīti iegriezāmies arī Siguldā un Cēsīs. Ar dubļiem sasmērēju visas kājās, kādēļ pusceļu uz pili bija jābrauc ar basām kājām, mazā ekskursija izdevās.