Esmu izlutināts! Jau otro nedēļu esmu bez mašīnas, kura nodota remontā, lai beidzot nomainītu pirms pusgada saplīsušos stūres pastiprinātāju. Daudzi no jums ir vadījuši auto, kuram pēc komplektācijas nav stūres pastiprinātāju (nav nemaz tik grūti), taču ar saplīsušu braukt ir vismaz divreiz grūtāk. Pašlaik tiek meklēts lietota detaļa, jo jauna maksā par pusotru simtu latu vairāk. Nav jēga tādā mašīna iegrūst jau tā lielu naudu (kaut tā es būtu domājis agrāk).
Pagājušajā nedēļā ļoti viegli iztiku bez auto. Darbā skolā nokļuvu pēc 25 minūšu gājiena ar kājām, uz lekcijām pirmdien pa ceļam paķēra Madars, lai apmeklētu lekcijas izmantoju tramvaju. Pārējās dienās uz LU PPF Imantā nebraucu jau citu iemeslu dēļ. Labi, atzīstu, ceturtdien tiešām negribējās izbraukt no Grīziņkalna jau septiņos no rīta, lai nokļūtu laikus Imantā, tāpēc labāk paliku guļot līdz pēcpusdienai. Arī pirmdien biju gatavs uz darbu doties ar kājām, bet, apsaldējis degunu jau pirmajos metros, atgriezos mājā un palūdzu Ievas mammai mašīnu. Degvielas patēriņš daudz lielāks, bet komforts neatsverams. Arī savai Škodai es gribu sēdekļa (lasīt – dibena) sildītāju…
Vakar pēc gada pārtraukuma uz Ikšķili braucu ar vilcienu. Strādātu Rīgas centrā un dienas laikā man nebūtu jāapciemo 3-4 vietas dažādos Rīgas stūros, tad arī brauktu ar vilcienu. Savādāk ātrāka un nu jau noteikti – arī lētāka transportlīdzekļa par manu Škodu (degvielas patēriņš 5l/100km) nav.