Šobrīd atrodos Ludzā, kur līdz svētdienai piedalīšos savas komandas treniņnometnē. Braucu trenēties uz šejieni jau septīto (!!) gadu pēc kārtas. Šoreiz gan tikai trīs dienas, jo pirmdien jau jādodas uz darbu.
Vakarā pēc treniņa sāka lēnām līt, pēc tam naktī nedaudz paducināja pērkons, bet pēc pieciem mūs uzmodināja nenormālie grāvieni, kas sekoja viens pēc otra. Arī zibeņoja nepārtraukti. Dzīvoja mājā, kas atrodas nepilnus simts metrus līdz Ludzas liejama ezeram. Ezeru aiz lielās lietus miglas praktiski nevarēja redzēt. Biju piedzīvojis kaut ko līdzīgu, bet ne tādā apmērā.
Atceros, ka, dzīvojot laukus 16 kilometrus aiz Ludzas, baba (tiem, kas nesaprot, lasīt vecmamma) iedves bailes no šīs dabas parādības. Jāizrauj visas elektrības kontaktus, televīzijas antēnas, nedrīkstēja sēdēt pretī logiem, kur nu vēl naktī gulēt, ja ārā notiek kaut kas tāds. Bija jāskaita pātari (jālūdz Dievs). Paranoja. Tagad bija vienalga. Aizvērām logus, lai nelīst lietus. Nokāpu lejā pa kāpnēm, izrāvu datora lādētāju, savācām no terases mantas, lai tās nav pilnīgi slapjas un līdām atpakaļ gultā.
Nedaudz gan bija bailīgi līst ezerā peldēt, kad it kā bija jāskriet rīta rosme, bet, kā pats jūtu, esmu vesels. Tagad uz treniņu. Solīja +32 grādus. Redzēs kā būs.
Tā negaisa nakts – maģiska.
Tā nu bija sanācis, ka tobrīd atrados netālu no Līvāniem [heh, tā pati Latgale vien ir], bet, lai visu vērstu vēl jautrāku, tieši tonakt gulējām LIELĀ šķūnī, kuram bija vēl lielākas durvis, dēļu šķirbas, pa kurām redzēt nepārtraukto zibeņošanu, platības ziņā varens jumts, pa kuru lietum kapāt. Nekad nebija bijis tik ļoti bail.
Tie, kas gulēja mājā, neko neesot dzrdējuši, bet mums action ne pa jokam. :)
No rīta jau varēja arī par to visu pajokot, sak`, Dieviņš augšā rokkoncertu sarīkoja.