Trešdaļa autovadītāju ar sabiedrisko transportu brauc par brīvu

Jau divas dienas decembrī Rīgas Domes, lai mazinātu satiksmes intensitāti un sastrēgumus stipras snigšanas laikā un atvieglotu ielu uzturēšanas tehnikas darbu, autovadītāji, uzrādot automašīnas reģistrācijas apliecību (jeb tehnisko pasi), varēja izmantot sabiedrisko transportā Rīgā par brīvu.

Tā kā es esmu autovadītājs un man pieder automašīna, taču ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu, vienā no šīm divām dienām izmantoju iespēju braukt ar trolejbusu par brīvu. Izdzirdot par šādu Rīgas Domes lēmumu, stipri apšaubīju tā lietderību,  tāpēc ar aptaujas un sociālo tīklu palīdzību izlēmu noskaidrot, kā pieņemtais lēmums ietekmēja autovadītāju paradumus.

Kopumā manā viena jautājuma aptaujā piedalījās 340 respondenti.

No visiem respondentiem, 146 ikdienas gaitās izmanto automašīnu. Spītējot sniegam, 66% no autovadītājiem tik un tā pārvietojās ar auto, bet vairāk kā trešdaļa 34% atstāja privāto transportu mājās un pārvietojās ar sabiedrisko transportu.

Gan Rīgas Satiksme, gan Ceļu Pārvalde medijiem apstiprina, ka iecerētā iespēja devusi augļus. Aptuveni 11 000 autovadītāji izmantoja iespēju braukt par brīvu, samazinot automašīnu skaitu uz ielām par 2000 – 3000 tūkstošiem. Nedaudz parēķinot pēc manas aptaujas datiem, diez vai, ka ikdienā caur Rīgu izbrauc tikai nepilns 10 000 automašīnu…

Iespējams, tāpēc var secināt, ka tieši sociālo tīklu lietotāji par šo iespēju bija informēti vairāk un tāpēc arī izmantoja vairāk, taču tikpat labi daļai sabiedrības vienkārši nav iespējas izvairīties no automašīnas izmantošanas. Tieši tāpēc vienā no sniegotajām dienām arī es izmantoju automašīnu, kaut arī parasti braucu ar trolejbusu.

Vēl pāris interesanti fakti:
3% no aptaujas dalībniekiem brauc ar sabiedrisko transportu pa “zaķi”;
5% no aptaujas dalībniekiem aizņēmās reģistrācijas apliecību no kāda cita un ar sabiedrisko transportu braucu par brīvu;
15% no aptaujas dalībniekiem, automašīnu īpašniekiem (arī es), kas ikdienā izmanto sabiedrisko transportu, izmantoja iespēju braukt par brīvu.

Ar pilniem aptaujas rezultātiem variet iepazīties šeit.

Handbols ASV

Nu jau vairs pirms vairākiem gadiem, studējot LU PPMF, video montēšanas mācību priekšmetiem izveidoju video par to, kas ir handbols un kas ar to Latvijā nodarbojas. Diemžēl video guru talants manī nemājo un naktī tapušo video ir vērts noskatīties tikai citātu “vārtsargs ir karalis” un “sieviešu handbols ir viegla erotika” dēļ.

Tikmēr izrādās ASV jau 2010. gadā izveidots handbola pamācība for idiots formātā, kas ļoti labā veidā angļu valodā pastāsta, kas ir handbols. Nezinātāji, šis jums ir obligāts video materiāls. Izrādās handbols ir visātrāk augošais sporta veids ASV.

Starp citu, arī Latvijas handbolisti ir tuvu pazīstami ar ASV handbolu. Vēl pērn Latvijas valstsvienības spēlētāji Margots Valkovskis un Jānis Pavlovičs Vācijas 3. līgā spēlēja vienā klubā ar vienu no ASV vadošajiem šī sporta veida pārstāvjiem.

Ko es darīju Insbrukā?

Esmu jau atgriezies Rīgā, tāpēc šis būs mans pēdējai raksts par jaunatnes olimpiskajām spēlēm Insbrukā. Iegūta vērtīga pieredze un atjaunotas vecās saiknes. Dažu minūšu garajā video jau pieminētie mani kolēģi Arnels un Bens pastāstīs, ko tad es šīs divas nedēļas kopā ar vēl 14 jaunajiem žurnālistiem no visas pasaules darīju Insbrukā?

Tveram, ko varam, Insbrukā

Attēlā redzams Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge. Šajās dienās Insbrukā esmu notvēris vairākus labus kadrus no dažādām sacensībām, taču šo vienkāršo bildi uzskatu par savu labāko. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir liels sporta vīrs, taču arī viņu nevar bieži redzēt smaidot. Turklāt Roge no šīs tribīnes nolūkojās, ka tieši mūsu hokejists Augusts Valdis Vasiļonaks ieguva zelta medaļu.

Rit nu jau manas pēdējās stundas Insbrukā. Paralēli strādāšanai esmu arī daudz atpūties kopā ar kolēģiem. Atpūta darba laikā nozīmē īsas miega stundas. Galu galā, šis ir mans atvaļinājums…

Insbrukā Austrijā ir tāda pati pilsēta kā Jelgava Latvijā. Kopumā Insbrukā ikdienā apgrozās aptuveni 25 000 studenti. Laikam tieši tāpēc gandrīz visas izklaides vietas pilsētā brīvdienās ir pārbāztas līdz malām, ka vienīgais, ko tur var darīt, ir svīst nevis labi pavadīt laiku.

Ko es varu paņemt līdzi sev no šīm spēlēm? Bija atkal lieliski satikt cilvēkus, ko nebiju redzējis pusotru gadu. Lieliski cilvēki. Vēl vairāk esmu uzlabojis savas angļu valodas prasmes – vairāk mutiskās, nevis rakstiskās.

Protams, esmu papildinājis savas zināšanas par fotogrāfiju un žurnālistiku kopumā. Tagad zinu, kā strādā SOK informācijas dienests olimpisko spēļu laikā. Kopumā šeit un Singapūrā esmu guvis neatsveramu pieredzi žurnālistikā, ko citādākā veidā nevar iegūt. Joprojām tveru, ko varu, lai papildinātu savu zināšanu loku. Kārtējo reizi esmu papildinājis paziņu loku no visas pasaules. Beidzot ir jāsadūšojas aizbraukt uz Austrāliju un ASV. Tās ir divas valstis, kuras es gribētu paviesoties.

Jau pirmdien vakarā atgriežos atpakaļ Rīgā. Otrdien vēl atpūšos no atvaļinājuma, bet trešdien esmu atpakaļ ikdienā. Man ir vēl 23 gadi un es gribu saprast, ko gribu darīt un sasniegt savā dzīvē.

Vēl trīs dienas Insbrukā

Rit septītā diena jaunatnes olimpiskajās spēlēs Insbrukā. Esmu atdevis visu savu foto tehniku un pievērsies tekstiem. Joprojām moku savu pirmo rakstu par pašaizsardzības sekciju kultūras un izglītības programmā (tāda bija arī Singapūrā), kas paralēli sporta aktivitātēm notiek Insbrukas kongresnamā. Grūti sevi motivēt rakstīt par notikumiem, kas tevi nemaz neinteresē. Vēl jo vairāk – angļu valodā.

Turpmākajās dienās ķeršos pie latviešu sportistiem. Sākšu šodien ar Augusta Valda Vasiļonoka startu unikālā hokejistu individuālo prasmju turnīra finālu. Vismaz par latviešiem man ir interesanti rakstīt pašam un man būs tikai prieks, ja viņu sniegums tiks plašāki atspoguļoti oficiālajā olimpisko spēļu lapā.

Ar padomiem par raksta sastādīšanu un informācijas ievākšanu trešdien dalījās Džons no Associated Press. Kā vissvarīgākos punktus izcēla sava darba plānošanu pirms intervijas un faktu pārbaudīšanu pirms teksta publicēšanas. Protams, jebkurā mirklī var padomu prasīt jebkuram no SOK žurnālistu komandas. Lai vai kā, veids, kā briti veido rakstus, man nepatīk…

Arī turpmāk, paralēli rakstīšanai, turpināšu fotografēt. Tikai ar savu mazo Canon 1100D. Vairākas manas fotogrāfijas publicētas oficiālajos olimpiskajos avotos, taču ar visām labākajām mūsu (to starpā arī manām) fotogrāfijām var iepazīties arī šeit. Un mani joprojām sajūsmina kalni, jāizdomā veids un iemesls, kāpēc man vajadzētu sacensību laikā tikt tā augstākajā punktā.

Paralēli tekstam un foto, daļa no komandas darbojas video jomā. Tajā lieliskus un smieklīgas video veido Arnels no Urugvajas un Bens no Izraēlas. Man nav ne jausmas, kur viņi rod idejas šādiem sižetiem, taču, skatoties to, nevar nesmieties. Pirmais video par spēļu talismanu jānoskatās obligāti. OBLIGĀTI.

Kalni, kalni, kalni

Svētdien jau no paša rīta devos uz 30 km attālo kalnu pilsētiņu Kuhtaju, kur aptuveni 2-3km augstumā virs jūras līmeņa atrodamas labākās slēpošanas trases Insbrukas tuvienē. Fotografējot sacensības rampā, piecu stundu laikā paspēji nosalt kādas trīs reizes. Tikai pēdējā stundā piešāvos pie man svešā sporta veida un sapratu, kā un kur vislabāk fotografēt lidojošos snovbordistus un slēpotājus. Skatoties uz sniegotajām virsotnēm, arī pašam ļoti sagribējās kāpt uz slēpēm. Diemžēl šie kalni man ies secen – jāturpina fotografēt un ziņot.

Sestdien kopā ar kolēģiem bijām arī iepazīties ar Insbrukas izklaides vietām. Bija taču nedaudz jāatzīmē mana vārda diena. Diemžēl Austrijā joprojām vēl var smēķēt iekštelpās, kas man nu galīgi neiet pie sirds. Jebkurā gadījumā interesants bija 360 grādu bārs vienā no pilsētas augstāko ēku virsotnēm (skats paveras burvīgs), taču spēļu oficiālā atbalstītāja Samsung brendotais klubs bija pabriesmīgs. Vietējiem tur skanošā mūzika patika, jo tas bija pārbāzts. Tad jau es labāku eju uz esīti…

Pusdienās un vakariņās katru vakaru mēģinām ēst citā kafejnīcā, restorānā vai bārā. Esmu jau nobaudījis kādas četras dažādas Vīnes šniceles (nacionālais Austrijas ēdiens), kas pa lielam ir viens milzīgs McNuggets no McDonalda. Jāatzīmē, ka katrs pavārs to gatavo savādāk, jo vēl divas vienādas šniceles nav izdevies nogaršot. Arī alus katrā vietā garšo savādāk :)

Tikmēr Riks Kristens Rozītis Latvijas olimpiskajai komandai Insbrukā izcīnījis pirmo medaļu, finišējot otrais kamaniņbraukšanā. Diemžēl pats latvieša sekmīgo sniegumu neredzēju (biju aizkavējies kalnos), bet rītdien noteikti garām nelaidīšu Augusta Valda Vasiļonoka startu unikālā hokejistu individuālo prasmju turnīrā. Runā, ka arī viņam ir labas cerības izcīnīt kādu medaļu.

Insbruka, kalni un es

Cik saprotu, beidzot visu Latvijas teritoriju ir sasniegusi pabieza sniega kārta. Arī Austrijā beidzot šajās dienās ir snidzis un kļūst tikai aukstāks – to vislabāk izjūt manas kājas pēc vairāku stundu fotografēšana. Man, salīdzinot ar citiem silto zemju kolēģiem, šim aukstumam būtu jābūt niekam. Piemēram, šo fotogrāfiju uzņēma Diakonda no Senegālas, kura ir viena no žurnālistēm, kas sniegu Insbrukā taustīja pirmo reizi mūžā. Kamēr citi priecājas par sniegu, es atkal turpinu ar sajūsmu skatīties uz kalnu grēdām. Diemžēl labākie skati paiet garām caur autobusu stikliem, braucot uz arēnām, tāpēc jāsamierinās ar to, kas redzams tepat pilsētā.