Mēnesis: 2010. gada jūlijs

Nav nemaz tik slikti atrasties Marseļā. Vakar man Ieva pārmeta, ka es par otro lielāko Francijas pilsētu neesmu uzrakstījis neko labu. Kā jau gandrīz visas jaunās pilsētas/valstis, kurās redzu pirmo reizi, mani atkal pārsteidza ar savu arhitektūru, skaistajām pilīm un baznīcām. Izrādās Marseļa atzīta par 2013. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Pēc visiem paveiktajiem remontdarbiem pilsēta noteikti izskatīsies vēl labāk.

Protams, jūra izskatās pilnīgi savādāka nekā Latvijā. Jūru rotā dažādas salas, klintis un tuvēji kalni. Tiesa, ūdens vēju iespaidā šobrīd ir vismaz par desmit grādiem aukstāks nekā Latvijā.  Vakardien gan tas neliedza doties vakara peldē un baudīt saulrietu vienā no Marseļas pludmalēm pašā pilsētas pakājē.

Satiksmes te ir nenormāla. Otrdien pa Marseļu nobraucu gandrīz 30 kilometrus, tomēr šaurās ielas, trakos autovadītājus un vēl trakākus motorolleru vadītājus neesmu izpratis. Visi brauc, kā grib un ienāk prātā. Un atrast vietu, kur novietot automašīnu stāvvietā pēc pusnakts ir praktiski neiespējami. Tā nu mēs te dzīvojam. Turpinājums sekos!

Trīs dienu laikā kopumā nobraukti gandrīz 3000 kilometri, un es sveiks un vesels esmu nonācis Francijas dienvidpilsētā Marseļā. Līdz Zveibrukenai kopā ar divu stundu miegu Polijas un Vācijas pierobeža ceļā pavadījām 24 stundas, bet pēc tam izbraukšana cauri Francijai man prasīja nepilnas deviņas stundas. Nesagatavoti mani pārsteidza Francijas autobāņi, uz kuriem ceļu nodoklī samaksāju gandrīz 50 (!) eiro. Ātrums 140 km/h, kuru Latvijā biju atļāvies sasniegt tikai retu reizi, jau palicis apnicīgs. Pirms tam Vācijā mana Škoda attīstīja arī ātrumu 175 km/h, taču tik ātri braucot auto varētu arī izjukt, un degviela patēriņš ir pārāk liels.

Izrādās Zveibrukenā trāpījām tieši uz pilsētas svētkiem, sapazinos ar vietējiem handbolistiem, apskatījām pilsētu, iedzēru vācu alu (ar citrona limonādi un kokakolu) un pēc tam negulētās nakts dēļ atlūzu gultā. Polijas līkumainie un šaurie ceļi līdz autobānim tumsā un lietū tomēr ir smags pārbaudījums jebkuram autobraucējam.

Ja pēc Positivus festivāla secināju, ka Salacgrīvā ir šausmīgākā pludmale, kurā esmu peldējies, tad Marseļa ir netīrākā pilsēta, kurā esmu bijis. To tīra katru rītu, bet vakarā tā ir pārvērtusies milzīgā miskastē. Arī francūžu te nav ļoti daudz, brīžiem liekas, ka vairāk Marseļā mitinās cittautību cilvēki – arābi, turki un citi. Un mums te ir tikpat karsts, kā jums! Tiekamies Latvijā nākamnedēļ!

Pēc aptuveni 30 minūtēm sežos pie stūres savā superŠkodā, lai svētdien pēcpusdienā nonāktu Francijas dienvidu pilsētā Marseļā, kur jau mēnesi dzīvo Ieva un viņas draudzene Jūlija. Pirmais galapunkts ir maza Vācijas pilsēta Zveibrukena, kurā plānots ierasties pēc 22 stundām un 17 minūtēm (1925 kilometriem), bet svētdien 7 stundās un 52 minūtēs jāveic 868 kilometru garš ceļš līdz Marseļai. Laika un GPS iespaidā google noteiktās minūtes un kilometri noteikti mainīsies, tomēr mērķis ir zināms un mums tas ir jāsasniedz.

Līdz Vācijai palīdzēs nokļūt Raimonds kurš spēlē Zveibrukenas handbola komandā, bet atlikušo daļu veikšu kopā ar Ievas māsīcu Leldi, kura neļaus astoņas stundas nīkt garlaicībā. Uz neilgu laiku plānoju Latvijā atgriezties 6., 7. vai 8. augustā, bet jau 10. augustā sēžos lidmašīnā uz Singapūru. Par to pastāstīšu kādā citā bloga ierakstā. Turamies!