Mēnesis: 2010. gada februāris

Caurumi asfaltā

Raikons 5 komentāru

Liekas, ka drīz nolauzīšu savai mašīnai kādu riteni. Ielu segumā Rīgā ir tādi caurumi. Tieši tā caurumi, nevis bedres.  Tas jau paliek nepieklājīgi. Vistrakākais ceļa posms ir Čaka iela virzienā uz Purvciemu starp Tallinas un Pērnavas ielām. Intensīvas satiksmes laikā vienkārši nav iespējams izvairīties no bedrēm. Turklāt ar katru dienu bedres kļūst lielākas un vairāk.

Milzīgs caurums ir arī braucot uz centru pēdējā pieturā pirms Akmens tilta. Un tā noteikti nav vienīgā vieta. Saprotu, ka sala laikā caurumu lāpīšana nav labākais laiks, tomēr kaut kas ar tām bedrēm ir jādara. Nodokļus taču es esmu samaksājis!?

Dīvainie sapņi

Raikons 2 komentāru

Gari mati IgaunijāVisas domas, kas redzētas sapņos guļot ciešā miegā reiz diemžēl piepildās. Aizvadītā nedēļa pagāja vienos handbola svētkos. Pirms kārtējās Latvijas čempionāta spēlēs sestdienas vakarā no rīta pamodos neierasti agri – jau deviņos no rīta. Rīta agrumā redzētais sapnis, ka vakarā “Jūrmalas sports” komandai zaudēsim ar 28:30 neļāva turpināt mierīgi gulēt. Centos visiem savu sapni izstāstīt, lai tas nepiepildītos. Un nepiepildījās – vakarā patiešām mana komanda “LSPA” nospēlēja ļoti labi, svinot uzvaru ar ar 37:26.

Biju jau aizmirsis par sapni, kad Ieva man atgādināja atpakaļceļā no Baltijas līgas mača Igaunijā svētdienas vakarā. Izrādās biju nosapņojis maču, kas notika dienu vēlāk, jo Igaunijas čempionāta līderiem “Polva Serviti” mēs zaudējām ar 28:30 – tieši tādu rezultātu biju nosapņojis naktī uz svētdienu.

Žēl, ka trešdien piedzīvojām sāpīgu neveiksmi Dobelē, ar 34:38 piekāpjoties “Tenax” handbolistiem. Ja būtu uzvarējuši, tad praktiski varētu jau sākt svinēt Latvijas čempionāta zelta medaļas. Tagad priekšā vēl divi svarīgi mači, kuros nedrīkst zaudēt ne punktu. Pirms tam gan jānogriež pāraugušie mati, jo pat bildē no vakardienas spēle tie sāk izskatīties galīgi smieklīgi.

Aiziet – sestais semestris

Raikons 4 komentāru

Bez jebkādām piepūlēm piebeidzu 5. semestra sesiju LU PPF lietišķās informātikas skolotāja programmā un jau ar pilnu sparu turpinu mācīties sestajā semestrī, kas vairs nav tādas brīvdienas kā iepriekšējie semestri. No budžetu izkrist ir diezgan grūti, ja ņem vērā, ka uz deviņām budžet vietām vairs pretendējām tikai seši studenti. Līdz diploma saņemšanai palicis vairs tikai pusotrs gads.

Četrās dienās paredzētas 16 (!) obligātās lekcijas. Turklāt pirmdienā skolā jādzīvo no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Daudzas lekcijas ir nāvīgi garlaicīgas. Neesmu sapratis, kāpēc man sešas (!) stundas nedēļā jāklausās profesorā Kuzminā, kurš vada lekcijas “Sistēmanalīzes pamati”, vai arī kam paredzētas trīs stundu teorijas izklāstījums priekšmetā “Datorgrafika” (praktiskās nodarbības izskatās kļūs ar laiku interesantākas)? Tikpat garlaicīga liekas lekcijas “Izglītības vadības pamati” vai “Informātikas mācību metodika pamatskolā un vidusskolā” (tikai 3. kursā??), tomēr vismaz nojaušu to lietderību…

Ko mēs darām, lai kliedētu garlaicību? Pagājušajā nedēļā spēlējām “Age Of Empires 2”, bet šonedēļ modē ir “Unreal Tournament”, uz Madara izveidotā servera. Tāpat mēģinām izkalkulēt, cik kilometrus pasniedzēji mēro vienas lekcijas laikā, staigājot pa kabinetu turpu šurpu. Ir laiks sadrukāt rakstus sportacentrs.com. Spēlējām arī pokeri, taču ne visi kursa biedri ir iepazīstināti ar šo spēli.

Ne visas lekcijas ir garlaicīgas. Daudz interesantāka ir Linux instalēšanas un konfigurēšanas (no serveriem atteicos), kā arī ne tik garlaicīga ir Sociālā pedagoģija. Tas viss man draud tuvākos divus mēnešu līdz aprīļa sākuma. Pēc tam paredzēta pedagoģiskā prakse skolā, kas manu ikdienas darbu skolā apgrūtinās tikai ar papildus papīru sagatavošanu. Vienīgi nesaprotams, kāpēc gandrīz trīs gadus varēja neko nedarīt, bet tagad tiešām nāksies iespringt, lai sagatavotu neskaitāmos referātus, kas jau kaudze uzdoti, un nodotu tos laikus.