Ceturtdien, lai no Ikšķiles mērotu 37 kilometrus ar automašīnu līdz LU PPF Imantā, man vajadzēja 50 minūtes, savukārt šodien astoņu kilometru garais ceļš Rīgas pilsētas robežās no Grīziņkalna līdz Imantai aizņēma stundu.
Un citi vēl sakot, ka automašīnu skaits Rīgā februārī ir samazinājies, taču man jāatzīst ka Krišjāņa Valdemāra iela šodien bija pilna ne tikai ar trolejbusiem.
Ikdienā bijušos klasesbiedrus satieku ļoti bieži. Trenējamies kopā, atpūšamies kopā. Vakar, pateicoties Marinas iniciatīvai, biju uz savas devītās klases salidojumu. Satiku gadiem ilgi neredzētus cilvēkus, atbraukusi bija arī klases audzinātāja, kura mums sevi aizliedza uzrunāts “jūs” formā.
Visi turpina mācības augstskolā. Lielākā daļa studijas savieno arī ar darbu. Mūsu starpā ir grāmatveži, elektriķi, inženieri, būvnieki, skolotāji, pedagogi, žurnālisti, dizaineri, juristi un citu topošie profesiju pārstāvji. Dažam labam pēc divām nedēļām piedzims bērniņš, bet apprecējies nav neviens. Situācija noteikt būs mainījusies vēl pēc pieciem gadiem, tā ka gaidu tikšanos.
Liekas, jaunajā gadā policijas aktivitāte tikai augusi. Vakar jau otro reizi nedēļas laikā policijas inspektors apstādināja manis vadīto automašīnu tikai, lai pārbaudītu dokumentus. Arī uz ceļiem ceļu policija tiek manīta biežāk, turklāt tādās vietās, kur iepriekš šos nebiju redzējis.
Redz, algas samazinājums policistiem liek strādāt arvien aktīvāk. Bet vai arī kukuļus mazāk ņem?
Neesmu es no tiem autobraucējiem, kam patīk ielīst auto rindā, bet gan kārtīgi pēc labākās sirdsapziņas stāvu sev atvēlētajā joslā un necenšos visus apsteigt. Lūk, šodien pēc pirmās lekcijas universitātē sanāca uzvesties ne tā, kā parasti. Izrādās Rīgas centrā pie Stockman aktīvi notiek remontdarbi. Neko sliktu nedomādams, kā ierasts pirms tam, iebraucu tukšajā pirmajā joslā, lai vēlāk turpinātu ceļu pa Čaka ielu, taču izrādās, ka praktiski tikai pirms pašiem remontdarbiem izlikta zīme, ka trīs joslas pāriet divās. Nācās līst iekšā. Paldies, šoferīt.
Bet galvenā sāpe ir ne par to. Zemitānu tilts virzienā uz centru ir pilns ar mašīnām katru rītu jau, taču pēc sabiedriskā transporta joslas ieviešanas šovasar automašīnu kustība rīta stundās ir kļuvusi lēnāka. Citreiz kolonu rindas ir arī ap pulksten desmitiem no rīta. Protams, ka netrūkst šoferīšu, kas trešo joslu, kura paredzēta tikai kreisā pagrieziena veikšanai uz Pērnavas ielu, izmanto, lai pēc tam ielīstu blakus joslā un mierīgi turpinātu ceļu. Ja zīmes tiktu, izvietotas laicīgi, tad es vēl saprastu, bet pirmā zīme parādās tikai pirms paša krustojuma. Un arī, ja tā zīme tiktu izlikta ātrāk, tad netrūktu autovadītāju, kas turpinātu izrīkotos līdzīgā manierē.
Tātad, lūk, risinājums. Virzienā uz centra pusi, trešo joslu aptuveni tilta vidū pārveidot pēc dotā parauga, lai joslā var iebraukt, bet nevarētu izbraukt. Un, protams, neaizmirst visa tilta garumā izlikt zīmes, ka joslas beigās atļauts nogriezties tikai pa kreisi. Ja tilta beigās šoferītis mēģinātu ielīst joslā, kas brauc taisni, lūdzu – maksā.
Nevienu nekad necenšos nelaist savā joslā, ja skaidri nojauši, ka viņš bijis viens no nepacietīgajiem, kas vienkārši nevarējis pastāvēt rindā, bet visus apsteidzis pa joslu, kas beidzas vai maina virzienu. Galu galā, arī man ir jāsteidzas.
Kamēr es vēl pēdējo nedēļu varu daudz maz slaistīties un NEmācīties, tikmēr RTU studijas atsākās jau pagājušās nedēļas vidū. Bijušajam klasesbiedram Ronim viena no lekcijām šodien joprojām nenotika, jo pasniedzējs paziņojis, ka nevienu nemācīs, kamēr viņam nebūs samaksāta alga.
Tāpat bija padzirdētas runas, ka Latvijas Universitātē gatavojas apvienot fakultātes, taču augstskolu gudrie atraduši citu veidu, kā samazināt izmaksas. Principā LU jau tagad ir ietaupijuši kaut kādus budžeta līdzekļus, mācības atsākot pusotru nedēļu vēlāk nekā citas augstskolas. Vēl jau nogriezta nauda sporta nodarbībām, gan jau arī fakultātē vairs nebūs tik silti. Reālajā dzīvē īstu LU redzēšu nākamnedēļ.
LU PPF lietišķās informātikas skolotāja specialitātē esmu pabeidzis jau trešo semestri. Joprojām mācījies tikpat kā neesmu (slaistos jau pusotru gadu), taču vidējā atzīme spīti turās astotnieka robežās. Trešajā semestrī man pat tika maksāta stipendija. Tie bija papildus 70 lati mēnesi. Arī ceturtajā semestrī, cerams, man šī nauda turpinās ripot manā bankas kontā, bet kurš vairs to saprot, cik liela tā būs?