Grūti šorīt pa StarFm bija nepamanīt jaunu akciju Stulbi. Alga aploksnē. Gan jau, ka pēc akcijas nosaukuma ir skaidrs, ko ar to autori grib pastāstīt sabiedrībai. Ja tomēr vēl nav skaidrs, tad blenžam stulbi.lv un priecājamies par nedaudz smieklīgajiem video un uzspēlējam spēlīti Stulbuma indikators.
Pats nedaudz grēkoju ar tām aplokšņu algām, taču strādāju arī oficiāli, un nodokļi tiek skaitīti ar uzviju.
2008. gada 20. maijā Raitis (internetā un citās vidēs pazīstams arī kā Raikons) svin savu 20. jubileju. Apsveicu tevi! :)
Pēc albuma lejupielādes no Archija vakar biju ierbraucis tirdzniecības parkā Alfā meklējot jauno Prāta Vētras albumu “Tur kaut kam ir jābūt”. Pirms tam jaunās dziesmas bija noklausījos jau vairākas reizes. Neraksturīgs, tomēr patīkams klausījums. Iegāju Rimi, taču plaukti ar jauno prātenieku mūziku bija tukši. Redz, ka patīk arī citiem jaunā skaņa…
1992. gads. Jo Tu Nāc.
2008. gads. Ja Tikai Tu Uz Mani Paskatītos.
Nevienam no maniem draugiem nav noslēpums, ko es daru gandrīz katru darba dienas vakaru. Es trenējos handbola – sporta klubā LSPA, ar kuru svētdien izcīnījām Latvijas čempionāta bronzas medaļas. Ar konkrēto sporta veidu nodarbojos jau devīto gadu (no 5. klases). No jauniešu vienības pirmsākumiem esam palikuši vairs tikai trīs, kas ar mani spēlē vēl vienā komandā. Pārējiem mainījušās prioritātes, tomēr es uzskatu, ka jāsporto, kamēr vēl varu visu savienot un esmu jauns.
Šī bija jau mana trešā bronzas medaļa. Pirms diviem gadiem es LSPA komandas sastāvā Latvijas čempionātā laukumā nepavadīju nevienu sekundi, bet pirms gada biju otrais vārtsargs un mans spēles laiks nebija pārāk liels. Šosezon mana loma komandā bija krietni vien nozīmīgāka. Biju viens no galvenajiem varoņiem pirmajā mačā par trešo vietu (pirms gada mazajā finālā deldēju rezervistu soliņu). Līdz ar to prieks par trešo vietu šogad bija dubults. Tieši šo sajūtu dēļ vien ir vērts trenēties un spēlēt. Tās izjūtas nav aprakstāmas…
Katrā ziņā prieks konkurentu mājas lapā lasīt par sevi atzinīgus vārdus:
LSPA rindās rezultatīvākais bija Kirils Meļņiks, lai gan vērtīgākais spēlētājs noteikti bija Raitis, kas ar savu lielisko spēli vārtos apturēja mūsu uzbrukuma līderus – Mārtiņu un Kārli.
Marta sākumā veikalā “Viss Atpūtai” nopirku jaunu velosipēdu. Īsti gan nezinu, kura dēļ (manis vai veikala), velosipēdam esmu paspēji jau sačakarēt aizmugurējo zobratu. Līdz ar to ātrumi brīžiem pārslēdzas, kā viņiem tīk, apgrūtinot braukšanu. Mazā brīvā laika dēļ brīvdienās ar savu jauno braucamo pārvietojos diezgan maz, bet otrdien man radās iespēja četrus riteņus nomainīt pret diviem.
Pirmdienas vakarā pie manis bija atbraukuši Ernests un Kintija. Uzcepām desas, iedzērām alu un, protams, maniem draugiem vajadzēja atgriezties Rīgā. Biju izdzēris dažus alus, tāpēc ar vadīt automašīnu noteikti nedrīkstēju, bet draudzeni dzimšanas dienā uzreiz pēc pusnakts pārsteigt gribējās. Viss notika, kā gribējās, tāpēc otrdien uz fakultāti braucu ar velosipēdu.
Pārvarēju divus tiltus katrā virzienā. Bīstamas situācijas sev, gājējiem un pārējiem satiksmes līdzekļiem neradīju. Ceļā katrā virzienā no Dominas līdz PPF pavadīju aptuveni 50 minūtes – ilgāk nekā, ja brauktu ar automašīnu, bet nedaudz mazāk, ja brauktu ar sabiedrisko transportu. Velosipēdistu ir, manuprāt, salīdzinoši daudz un platajās ielās tiem gājējiem nevajadzētu traucēt. Ja dzīvotu Rīgā (tas ir, biežāk uzturētos un nakšņotu) un laikapstākļi būtu pateicīgi diviem riteņiem, mani uz ceļa brīvā veidolā ieraudzītu vēl biežāk.