Gads: 2005

Šodien visu dienu nosēdēju mājās, taisot projektu informātikā un ģeogrāfijā, taisīju prezentāciju par Igauniju un Lietuvu, bet ne par to šis stāsts.

Tātad vakarā es sarosījos, ka jādodas ārā, tā es aizbraucu uz Purvciemu, kur vēl satiku dažus citus, kam mājās sēdēšana jau ar bija līdz kaklam. Ārā tāds, priekš šīs ziemas, paliels aukstumiņš -7. Visi sasaluši devāmies uz tuvējo kalnu pie skolas, jautri dažās reizes nobraucām, dibenus sasitām, arī nosalām. Labi parunājām par šo un to. Vēl pēc tam viens otru apbēra ar sniegu, bija jautri. Pēc tam sasaluši devāmies uz mājām. Man bija vispatīkamāk – līdz mājām jāmēro vistālākais ceļš, labi, ka ātri atnāca autobuss.

Rīt laikam došos uz kādu lielāku kalnu izbaudīt – uz Baldones pusi! Kā jūs pavadījāt šo auksto ziemas dienu?

Jūs jau esat pamanījuši, kas pašreiz notiek ārā – viss balts – zeme, koki, gluži kā pasakā. Bildes bildēju vakar, pirms iešanas uz skolu un pēc tam, kad izkāpu no autobusa pieturā. Uz mežu negāju, jo neviens man nesastādīja kompāniju. Vakarā, kad nācu mājās no treniņa caur mežu bija tumšs un līdzi arī nebija fotoaparāts. Cerēsim, ka rīt sadūšošos aiziet uz tuvējo mežu.

Nevaru iedomāties sevi informātikas skolotāja vietā, kā var būt tik pacietīgi, tas ir, visiem stāstīt kas un kā. Pēc tam, kad kāds skolnieks ir nesapratis, iet un stāsta vēlreiz to pašu. Vºl pie tam man informātiku māca skolotāja!

Priekā manis arī noderīgi, piemēram, šodien uzjautāju skolotājai, kā var nokopēt exelī ciparus, kas slēpjas zem formulas, jo pats ilgi meklēju, bet neatradu. Tagad būšu atbrīvots no ciparu pārrakstīšanas!

Man jau ir apnicis, ka blakussēdētāji visu laiku prasa: “Kas jādara?”
Kā ar jums?

Šo rakstīja mana klasesbiedrene, šis raksts bija domāts avīzei, kā redaktora sleja, manuprāt, viņai ļoti labi sanācis! Ko jūs teiktu šajā sakarā?

Aiz vien biežāk un biežāk es pārliecinos, ka cilvēki nenovērtē to, kas viņiem pašlaik ir, bet sāk žēloties tad, kad apzaudē arī to, kas viņiem ir, kaut gan agrāk tas nebija vajadzīgs. Cilvēks vispār kopumā ir ļoti interesants radījums, kuru ir ļoti grūti saprast.

Piemēram, reizēm ir vajadzīgs tik maz, lai cilvēks justos laimīgs, gluži kā dzejolīti „Un nevajag nemaz tik daudz, pavisam nieku, lai mirdzošs mirklis nestu prieku! Bet reizēm ir arī otrādi. Vajag tik maz, lai izbojātu cilvēkam garastāvokli un liktu viņam slikti justies.”

Tāpēc būsim viens pret otru laipnāki, mīļāki un labāk, palīdzēsim tam, kuram visvairāk ir vajadzīga mūsu palīdzība, jo ir tik patīkami kādam palīdzēt un redzēt smaidu un prieku viņa acīs!

Jo reizēm vajag tik maz, pavisam nieku…