Jau pirmdien vēlu vakarā ierados Rīgā, šajā aukstajā pilsētā. Labprāt vēl padzīvotu Prāgā, jo tu dienā gaiss sasila līdz pat 19 grādiem! Latvijā vēl līdz pavasarim jāgaida vismaz nedēļa…
Autobusam, ar kuru braucām, bija pēdējais brauciens, jo, ja nemaldos, to jau šonedēļ pārdos! Kaut gan Poliju šķērsoju jau piekto reizi, tikai tagad pamanīju, cik poļi ir ticīgi – kapi sakopti, avārijas vietās izlikti krusti, dažviet pat pieminekļi, cilvēki daudz iet uz baznīcām! Vispatīkamāk bija atvadīties no ziemas, jo tālāk brauca uz Dienvidiem, jo mazāk varēja redzēt sniegu!
Tur dzīvojām skolā, gulējām uz matračiem, ērti, labi, lēti. Sabiedriskais transports par brīvu, brauc, cik vēlies. Dzīvojām no centra 20 minūšu braucienā ar metro un autobusu. Žēl, ka Latvijā nav metro… nekādu sastrēgumu, entos kilometrus nobraukt dažās minūtēs…
Turnīra atklāšanā bija salūts, un čehu mūziku (neciešu šo valodu). Pirmo reizi ēdu ķīniešu restorānā, ar irbuļiem arī mēģināju, neveiksmīgi, ar dakšiņu labāk! Notika skriešana pa ekskavatoriem uz augšu un leju, vizināšanās ar iepirkumu ratiņiem, lēkāšana uz batuta, visumā ļoti jautri!
Nospēlējam slikti, bet ne sliktāk, kā citas reizes – šoreiz 25.vieta no apmēram 80 komandām. Pietrūka tikai viens punkts, lai iekļūtu 1/8 finālā! Meitenes zaudēja turnīra uzvarētājām, tāpēc palika sešpadsmitās, bet junioriem gāja apmēram tāpat, kā mums!
Uz robežām ātri tikām cauri, vienīgi visilgāk vajadzēja stāvēt uz Latvijas robežas atpakaļ braucot, savāca pases!
Kur vēl tu tādu govi esi redzējis (tas attēlā neesmu es)?
Prāgas pulkstenis….
Batuts (tas esmu es)!
Uz Kārļa tilta jāpieskarās zeltītai daļai, tas nesot laimi. Skaršos jau kādu piekto reizi, bet laimes nav…
Muzikants uz Kārļa tilta!
Vecpilsētas auto!
Un šeit mēs dzīvojām!