Šo rakstīja mana klasesbiedrene, šis raksts bija domāts avīzei, kā redaktora sleja, manuprāt, viņai ļoti labi sanācis! Ko jūs teiktu šajā sakarā?
Aiz vien biežāk un biežāk es pārliecinos, ka cilvēki nenovērtē to, kas viņiem pašlaik ir, bet sāk žēloties tad, kad apzaudē arī to, kas viņiem ir, kaut gan agrāk tas nebija vajadzīgs. Cilvēks vispār kopumā ir ļoti interesants radījums, kuru ir ļoti grūti saprast.
Piemēram, reizēm ir vajadzīgs tik maz, lai cilvēks justos laimīgs, gluži kā dzejolīti „Un nevajag nemaz tik daudz, pavisam nieku, lai mirdzošs mirklis nestu prieku! Bet reizēm ir arī otrādi. Vajag tik maz, lai izbojātu cilvēkam garastāvokli un liktu viņam slikti justies.”
Tāpēc būsim viens pret otru laipnāki, mīļāki un labāk, palīdzēsim tam, kuram visvairāk ir vajadzīga mūsu palīdzība, jo ir tik patīkami kādam palīdzēt un redzēt smaidu un prieku viņa acīs!
Jo reizēm vajag tik maz, pavisam nieku…