Mēnesis: 2008. gada augusts

Paralēli visām nelāgajiem notikumiem, par kurām vēsta tvnet portāls, notiek arī kaut kas iepriecinošs. Dīzeļdegvielas cena par vienu litru Statoil benzīntankos jau nokritušās zem astoņdesmit santīmu atzīmei. Tā kā ar milzu soļiem tuvojas septembris, kad atsāksies mācības, treniņi (spēles) un aktīvais darbs skolā, atkal vidējais nobraukums ar automašīnu vienā dienā būs aptuveni simts kilometri. Brīvdienās varbūt varētu pavadīt mājās, tomēr aktīvās handbola sezonas laikā uz Rīgu vajag doties gandrīz katras brīvdienas.

Ja man nebūtu jāpārvietojas ar automašīnu, tad es Ziemassvētkus un Jāņus varētu doties sagaidīt Kanāriju salās. Esmu braucis uz darbu ar velosipēdu (lēnā garā), gājis kājām, tomēr biežāk es nakšņoju Ikšķilē, nevis Rīgā. Trīsdesmit kilometri ar velosipēdu nav joka lieta. Lai arī man patīk vilcieni, tomēr arī tie brauc pārāk lēni un pieturvietas ir par tālu, lai ātri nonāktu vajadzīgajā galapunktā.

Lēnā garā mīties ar velosipēdu uz darbu, skolu vai treniņu nevaru atļauties, jo nevaru stundu braukt uz Imantu vai pusstundu braukt uz Juglu. Arī sastrēgumu stundā ar automašīnu tur var nokļūt ātrāk. Ko darīt, ja automašīna manos 20 gados jau ir nepieciešamība?

Zinu, ka zobi jāmazgā no rīta un vakarā, taču es esmu grēkojis. Darba dienās zobu mazgāšana ir iekļauta rīta rituāla, bet vakarā par to tiek aizmirsts. Arī brīvdienās, kad nekur nav jāsteidzas, zobi dažreiz paliek neiztīrīti. Zobu pasta no manas puses vakarā tiek patērēta, ja ciemos ir Ieva, vai es palieku pie Ievas. Viņa mazgā zobus, es arī.

Pie zobārsta arī neesmu bijis jau vairākus gadus. Būs jāsaņemās aiziet, bet man zobārstas kabinets nekad nav paticis…

Kādi ir zobu tīrīšanas nosacījumi? Zinu, ka zobu birste jāmaina ik pēc trīs mēnešiem. Un nevar saprast, kāpēc Colgate ir sliktāks par Prezidentu? Pareizu zobu tīrīšanas tehniku arī esmu apguvis. Arī zobu birste un zobu pasta man ir vienmēr līdzi, lai kur es brauktu, taču slinkums ņem virsroku. Būs kaut kas jādara, savādāk pēc 20 gadiem būšu bez zobiem, jo saldumi man garšo!

Šobrīd atrodos Ludzā, kur līdz svētdienai piedalīšos savas komandas treniņnometnē. Braucu trenēties uz šejieni jau septīto (!!) gadu pēc kārtas. Šoreiz gan tikai trīs dienas, jo pirmdien jau jādodas uz darbu.

Vakarā pēc treniņa sāka lēnām līt, pēc tam naktī nedaudz paducināja pērkons, bet pēc pieciem mūs uzmodināja nenormālie grāvieni, kas sekoja viens pēc otra. Arī zibeņoja nepārtraukti. Dzīvoja mājā, kas atrodas nepilnus simts metrus līdz Ludzas liejama ezeram. Ezeru aiz lielās lietus miglas praktiski nevarēja redzēt. Biju piedzīvojis kaut ko līdzīgu, bet ne tādā apmērā.

Atceros, ka, dzīvojot laukus 16 kilometrus aiz Ludzas, baba (tiem, kas nesaprot, lasīt vecmamma) iedves bailes no šīs dabas parādības. Jāizrauj visas elektrības kontaktus, televīzijas antēnas, nedrīkstēja sēdēt pretī logiem, kur nu vēl naktī gulēt, ja ārā notiek kaut kas tāds. Bija jāskaita pātari (jālūdz Dievs). Paranoja. Tagad bija vienalga. Aizvērām logus, lai nelīst lietus. Nokāpu lejā pa kāpnēm, izrāvu datora lādētāju, savācām no terases mantas, lai tās nav pilnīgi slapjas un līdām atpakaļ gultā.

Nedaudz gan bija bailīgi līst ezerā peldēt, kad it kā bija jāskriet rīta rosme, bet, kā pats jūtu, esmu vesels. Tagad uz treniņu. Solīja +32 grādus. Redzēs kā būs.

Nenēsāju ap roku es pulksteni, tomēr manā istabā ir jābūt sienas laikrādim. Jaunajā miteklī dzīvoju jau otro vasaru, tomēr katru reizi, lai zinātu pareizu laiku, bija jāmeklē pēc mobilā telefona. Sevišķi tas nepatīk agri no rīta, kad nevar saprast, cik ilgi vēl var gulēt.

Ievai par pulksteni nejauši ieminējos pirms savas 20. dzimšanas diena, tomēr uzlaboto JYSK pelēcīgo tikšķinātāju dabūju tikai vakar. Septembris jau pavisam tuvu, tomēr pulkstenis, kaut arī krāšņi izdaiļots, savu tempu nemaina.