Pēc aptuveni 30 minūtēm sežos pie stūres savā superŠkodā, lai svētdien pēcpusdienā nonāktu Francijas dienvidu pilsētā Marseļā, kur jau mēnesi dzīvo Ieva un viņas draudzene Jūlija. Pirmais galapunkts ir maza Vācijas pilsēta Zveibrukena, kurā plānots ierasties pēc 22 stundām un 17 minūtēm (1925 kilometriem), bet svētdien 7 stundās un 52 minūtēs jāveic 868 kilometru garš ceļš līdz Marseļai. Laika un GPS iespaidā google noteiktās minūtes un kilometri noteikti mainīsies, tomēr mērķis ir zināms un mums tas ir jāsasniedz.
Līdz Vācijai palīdzēs nokļūt Raimonds kurš spēlē Zveibrukenas handbola komandā, bet atlikušo daļu veikšu kopā ar Ievas māsīcu Leldi, kura neļaus astoņas stundas nīkt garlaicībā. Uz neilgu laiku plānoju Latvijā atgriezties 6., 7. vai 8. augustā, bet jau 10. augustā sēžos lidmašīnā uz Singapūru. Par to pastāstīšu kādā citā bloga ierakstā. Turamies!
Arī es esmu pievienojies Edavārdi akcijai “Es Tusēju“. Otrai no kreisās puses ir slavenais Eds. Kopš krekla iegādes manas tusēšanās iemaņas uzlabojušās par 40 procentiem. Arī tu iekāro šo krekliņu? Sejas izteiksme un glāzīte nāk komplektā. Raksti estuseju@gmail.com. Ideāla dāvana dzimšanas dienā!
Ceļā uz Slovākiju piestājām ierastajā pieturā Bauskā – Rimi. Man bija tikai viens mērķis. Savu grāmatu biju aizmirsis Ikšķilē, tāpēc man bija nepieciešama kāda lasāmviela.
Sākumā plauktos meklēju “Sporta Avīzi”, taču to neatradu. Nekas. Tāpat tur neko vairāk par hokeju, basketbolu, futbolu un tenisu neraksta. Dzeltenajiem žurnāliem, kuri raksta par sabiedrībā pazīstamu cilvēku privāto dzīvi, pat nepieskāros. Ātri izšķirstīju “GEO”, “Ilustrēto pasauli” un “Ilustrēto vēsturi”, taču ne saturs, ne cena mani neuzrunāja. Uzmetu aci arī “FHM” un “Klubs”, tomēr atstāju tos guļam plauktos. Uzmanību pievērsta “Rīgas Laiks” ar Artūru Medni uz vāka, taču tas maksā, manuprāt, ir neadekvāti augsta, arī tēmas, atskaitot Medņa interviju, nesaistīja. Visbeidzot plauktā pamanīju jauno žurnālu “Ir”, kurā, ātri izšķirstot, atradu vairākas interesantas tēmas. Turklāt gandrīz no visiem manis nosauktajiem žurnāliem tas maksāja mazāk par vienu latu – 70 santīmus. Pārējiem cena ir neadekvāti augsta.
Vēl netālu no Kauņas “Ir” jau bija praktiski izlasīts (laikam vajadzēja vēl kaut ko nopirkt). Iepriekš biju lasījis tikai “Ir” pirmo numuru, taču joprojām tā žurnālisti turpina priecēt ar interesantām tēmām. Sveicieni no Slovākijas!
Izrādās 7. maijā apritēja gads kopš mana pirmā tvīta populārajā mikro blogošanas servisā Twitter. Pārāk bieži par manām aktivitātēm mani 240 sekotāji nevar lasīt, jo vidēji vienā dienā uzrakstu nedaudz vairāk par diviem tvītem (kopā 800 tvīti). Bez sava personīgā konta pārvaldu arī handbola kluba “LSPA” kontu, kā arī Latvijas Handbola federācijas kontu, tomēr ar savu aktivitāti šajā jomā nav izdevies piesaistīt pārāk daudz personas uzsākt tvītot. Handbolisti, spriežot pēc sekotāju skaitu abiem handbola kontiem, Twitterī ir ļoti maz…
Neesmu aktīvs ziņu rakstītājs, taču patīk lasīt citas ziņas, kurās bieži vien var atrast daudz ko noderīgu, aktuālu un interesantu. Tiesa, ļoti daudz sekotāji apraksta arī savas ikdienas darbības, kas, manuprāt, bieži vien ir lieki un interesē tikai mazai daļu sekotāju (bieži vien arī es šajā jomā grēkoju). Sekoju līdzi arī vairākiem personīgi pazīstamiem cilvēkiem, taču uzsākt kādu lietot Twitteri praktiski nav izdevies (ir daži izņēmumi).
Viegli Twitterī atrast atbildes uz dažādiem specifiskiem jautājumiem, kur Google nevar palīdzēt. Ļoti labi Twitteris kalpo kā atsauksmju katalogs par firmām, pasākumiem, teātra izrādēm, kino un citiem notikumiem. Sekot teksta tiešraidē varēja gandrīz visām Latvijas hokeja izlases spēlēm pasaules čempionātā, tomēr pēdējos mačos ziņas bija retas un slikti informējošas. Jāatzīst, ka tomēr Twitteris ir vēl viens veids, kā nosist laiku ne tikai sēžot pie datora, bet arī sabiedriskajā transportā vai sastrēguma laikā automašīnā. Tie noteikti nav vienīgi iemesli, kāpēc būtu vērs reģistrēties Twitterī, tāpēc gaidu arī tavu viedokli. Kāpēc tu lieto vai nelieto Twitteri?
Līdzīgi kā futbolam, hokejam un basketbolam arī handbolam beidzot top sava spēle. Līdz šim handbolistiem bija jāsamierinās ar dažādiem menedžeriem vai 7 metru soda metienu izpildes spēlītēm, taču jau pirmajā Neutron Games izstrādātājā beta versijā Handball Challenge – Training Camp Vol.1 ir iespēja patrenēties, kā arī ar pārspēt vārtsargu ātrajos uzbrukumos. To lejupielādēt var oficiālajā mājas lapā. Galīgo spēles versiju izstrādātāji sola izlaist 2011. gadā.Instalējam, testējam un gaidām nākošo bet versiju, kuru Neutron Games sola jūnija sākumā.
Spēlētāju lomās iejūtas Vāciajs 1. bundeslīgas klubu handbolisti Konrad Wilczynski (Füchse Berlin) un Mario Kelentric (MT Melsungen). Piedāvāju noskatīties arī dažus video:
Nu jau bijusī klasesbiedrenei Līgai ar draudzeni Veroniku (redzama attēlos), liekas, apnikušas draugiem.lv spēlītes un ķērušas pie dārzkopības darbiem arī dzīvē. Galerija.
Rīgas domnieki otrdien nolēma no likvidējamo skolu saraksta tomēr nesvītrot Rīgas 100.vidusskolu, kurā var apgūt mūzikas instrumentu spēli, un komercģimnāziju, kurā padziļināti mācās komerzcinības, ziņo portāls diena.lv (nedaudz plašāks raksts pieejams laikrakstā).
Par šo tēmu rakstīju jau pagājušā gada augustā. Kā galvenais iemesls skolu likvidācijai tiek minēts nepietiekošais skolēnu skaits. Pēc jaunākās informācijas 100. vidusskolu paredzēts pievienot Rīgas 45. vidusskolai, par kuras filiāli kļūs pašreizējā skolas ēka. Par detaļām, kādā veidā tas notiks vēl nav skaidrs, taču rādās un ceru, ka savu darba vietu nezaudēšu.
Kā jūs domājat, cik daudz līdzekļus ietaupīs pašvaldība? Pēc maniem aprēķiniem, tie varētu būt aptuveni tūkstoš lati mēnesi, kurus tikpat labi varēja ietaupīt, nedaudz samazinot deputātu algas, kas, šķiet, dara tikai darīšanas pēc. Varēja taču vienkārši šo bodīti aizklapēt ciet, ēku atdot īrniekiem, bet skolēnus pievienot citai skolai. Par kādu reorganizāciju vai taupīšanu pēc šāda lēmuma var runāt? Tikpat labi jau varēja nemainīt neko…
Lekcijas “Informātikas mācību metodika pamatskolā un vidusskolā” analizējām LIIS piedāvātos mācību materiālus 5. un 6. klasei. Gatavojoties kontroldarbam, 5. klases skolēniem PAINT vidē jāuzzīmē sunīts (pamācība). Kopā ar kursabiedriem to uzzīmējām piecu minūšu laikā, taču, mūsprāt, daudziem skolēniem varētu rasties problēmas to paveikt pat 40 minūšu laikā. Piedāvāju savu uzzīmēto sunīti, bet gribu redzēt arī tavējo (augšupielādē bildites.lv).
Kino režisors un kinematogrāfs Reinis Traidās pēc vairāk nekā trīs gadu dzīvošanas Austrālijā izlēmis maijā atgriezties Latvijā. Kāpēc? Lūk, citāts no viņa bloga.
Kad es jau 4 stundas biju sēdējis vilcienā, es sāku domāt par to, kāda gan jēga ir visai tai lielajai algai, ja es to visu iztērēju, lai varētu viens pats eksistēt Austrālijā? Visas tās “plašās karjeras iespējas”, kas šeit nākotnē varētu būt, labā sabiedrība, klimats – tas viss ir kaķim zem astes, ja tu esi viens pats. Es daudz labāk cīnos par iztiku kopā ar saviem draugiem Latvijā, nevis esmu bagāts un ēdu restorānā viens pats Austrālijā – otrā pasaules galā, kur pat īsti ar savējiem skaipā nevar parunāt lielās laika starpības dēļ. Es esmu sapratis, ka visas šīs labās lietas ir absolūti nesvarīgas. It īpaši tad, ja tu lielu daļu savā brīvā laika pavadi domājot, cik gan forši būtu atrasties kaut kur tuvāk mājām. Diemžēl saprast to kādam, kas nav bijis ilgu laiku izolēts tālu prom, būs grūti vai neiespējami. Tāpēc tad, kad man kāds prasa (un man prasa daudzi) kāpēc es pieņēmu tādu (muļķīgu) lēmumu, es varu stundām ilgi runāt par piederību, kultūru, identitāti, mājām un tādām lietām, bet patiesībā iemesls ir stipri fundamentālāks. Man ir sajūta, ka esot viens tālumā, es palaižu garām visu to cilvēku dzīves, kas man ir svarīgi. Man ir sajūta, ka es atbraukšu mājās pēc daudziem gadiem un es būšu svešinieks. Gan savai valstij un kultūrai, gan draugiem, gan ģimenei. Lūk.
Nevar taču nepiekrist? Arī man pēc augstskolas pabeigšanas nākamā gada vasarā, ir ideja pamēģināt laimi/darbu pameklēt citā pasaules valstī, taču es zinu, ka kādreiz noteikti atgriezīšos mājās. Punkts.
Izrādās, ka jau visu martu t/c Domina piedāvā jauno Happy klienta karti ar saukli: “Bez Tevis es neesmu nekas”, kas, manuprāt, ir ačgārns un idejiski nepareizs. Ar šo teikumu tirdzniecības centrs sludina, ka bez klientiem viņiem kaut kas ir, nevis nav (kā acīmredzot ir domāts). Var jau būt, ka reklāmā priecājas par eskalatoru un tukšajām telpām, taču pareizi tam būtu jāskan: “Bez Tevis es esmu nekas”. Sapratāt atšķirību? Nepretendēju uz latviešu valodas eksperta statusu, taču kaut kas Domina reklāmas daļai nogājis greizi…
Izrādās 7. maijā apritēja gads kopš mana pirmā tvīta populārajā mikro blogošanas servisā 
