Rīga – azartspēļu perēklis

Spēļu zāles Rīgā viennozīmīgi ir par daudz! Izejot no savas mājas pagalma Rīgā un paskatoties pa labi un kreisi abos virzienos Aleksandra Čaka ielā es varu dažu kvartālu ietvaros saskatīts vismaz četrus azartspēļu zāles “Fēnikss”. Turklāt ejot tuvāk centram spēļu zāļu skaits tikai pieaug. Vai tiešām azartspēļu bizness ir tik populārs, ka katrā kvartālā vidēji ir divi azartspēļu kantori? Bail pat iedomāties, cik daudz spēļu zāles (varbūt kāds ir skaitījis?) ir visā Brīvības vai Aleksandra Čaka ielas garumā.

Redzot, ka ir tik daudz “Fēniksi” (pie Centrālās stacijas tie ir ielas pretējās pusēs) neviļus gribas noskaidrot, cik Rīgā to ir kopumā. Izrādās, ka laimētava “Fēnikss” ir SIA “ALFOR” pārziņā, kurai pieder 122 (!!) spēļu zāles visā Latvijā, no kurām 71 (!) atrodas Rīgā. Turklāt, tie ir tikai vienas firmas dati, bet uzņēmumu, kas nodarbojas ar azartspēļu biznesu Latvijā ir vairāk kā vajag. Izrādās divarpus gadu laikā spēļu automātu skaits Latvijā ir samazinājies divkārt, taču joprojām visā Latvijā ir 330 spēļu zāles (avots – kasjauns.lv).

Laimētavā par katru spēļu automātu vai kāršu galdu ik gadu jāmaksā lieli nodokļi:

1) rulete (cilindriskā spēle) — par katru ruletes rotējošajai iekārtai pievienoto spēļu galdu — Ls 9600;
2) kāršu un kauliņu spēles — par katru galdu — Ls 9600;
3) videospēles un mehāniskie automāti — par katra automāta katru spēles vietu — Ls 1680.

Gada nogalē bija plānots, ka nodokļos no azartspēlēm iekasēs 25 miljonus latus, tāpēc spējat iedomāties, kādiem jābūt ienākumiem un pieprasījumam pēc laimētavām, lai firmas spētu šīs summas segt un vēl pelnīt? Neatradu precīzu statistiku, cik daudz latvieši slimo ar azartspēļu atkarību (vecā materiālā figurēja 4-5% Latvijas iedzīvotāji), taču, cilvēki, beidzot sāciet domāt ar galvu! Azartspēles ir pārāk pieejamas – it sevišķi internetā (par interneta pokeri runā gandrīz jau katrā kompānijā), kur nepilngadīgajiem savu vecumu ir ļoti viegli slēpt.

Tikai apsveicams ir jēkabpiliešu aicinājums, ka Latvijā drīkst atvērt tikai vienu spēļu zāli uz 10 000 iedzīvotāju. Veicot nelielus aprēķinus, šobrīd uz katriem 6778 iedzīvotājiem ir viena spēļu zāle. Rīgā šis skaitlis noteikti ir vēl lielāks. Tiesa, Latvijas kasē azartspēļu bizness ienes smuku summu, tāpēc vēl viens iemesls, kāpēc nekas šajā jomā varētu kādu laiku nekas nemainīties.

Visbeidzot – pastāsti savu pieredzi ar spēļu zālēm! Vēl nevienā no spēļu zālēm Rīgā pēc savas iniciatīvas neesmu spēris. Dažu eiro esmu zaudējis spēļu automātos uz prāmja ceļā uz Stokholmu vai Helsinkiem. Kā ir ar tevi?

Vectēvs, Marats un Ziedonis

Sanāca, ka februārī ar nedēļas intervālu (tieši tādā secībā) apmeklēju trīs Jaunā Rīgas teātra izrādes – “Vectēvs“, “Mans Nabaga Marats” un “Ziedonis un Visums“.

Monoizrāde “Vectēvs” atspoguļo aktiera Viļa Daudziņa vectēvu meklēšanu. Abi divi krita otrā pasaules kara laikā. Atkarībā no vēsturiskās situācijas varēja gadīties, ka dažus latviešu iesauca vācu armijā, bet daļu – krievu sarkanajā armijā. Par Latvijas neatkarību dažviet latviešiem bija jācīnās arī pret latviešiem. Aktieris Daudziņš vienatnē attēlo trīs dažādus vectēvus. Lugā tiek skaidrotas vēsturiskās un uzskatu īpatnības par tā laika notikumiem, nopietnas ainas pastāstot interesantā un arī smieklīgā manierē.

Arī izrāde “Mans Nabaga Marats” saistīta ar kara tēmu – divi puiši un meitene apstākļu sagadīšanās dēļ satiekas praktiski pamestā mājā.  No šīs piespiedu tikšanās izaug draudzība un mīlestība, taču meitenei jāizlemj – kurš ir īstais? Atbilde tiek meklēta 20 gadus – no 1942. gada Ļeņingradas blokādes ziemas līdz pat 1960.gadu pacilājošajai atmosfērai. Izrāde man noteikti patiktu vairāk, ja vien pirms nedēļas nebūtu redzējis “Vectēvu”. Abās izrādēs galvenās lomas spēlē aktieris Vilis Daudziņš, kurš izrādē “Mans Nabaga Marats” pārāk atgādina vectēvus… Starp citu, pirmizrādi Marats piedzīvoja tālajā 1997. gadā, kad es vēl mācījos tikai otrajā klasē.

Un visbeidzot pozitīvā, interesantākā un aizraujošākā mēneša izrāde “Ziedonis un Visums”, kurā rakstnieks Imants Ziedonis tiek attēlots dažādās dzīves situācijas. Piemēram, Ziedonis un motocikls, Ziedonis un dzejas dienas, Ziedonis un kukainītis (kukainīt, re kā saule spīd!!) un citiem. Tieši tāpēc izrāde sastāv no daudziem skečiem, kurā, klejojot pa pasauli, rakstnieks tiek attēlots kā „vidējais latvietis”, latviešu inteliģences spilgtākais pārstāvis, „galvenais latvietis”, „naivais latvietis”, filozofs – latvietis”, „piedzīvojumu meklētājs latvietis”, „gudrais latvietis” un arī „muļķis latvietis” vienlaicīgi. Viņš satiek – Visumu. Izrādē piedalās arī feins ēzelītis, kurš regulāri pietaisa skatuvi, izraisot regulāra smieklu vētru zālē.

Read More