Mēnesis: 2009. gada augusts

Un atkal un atkal tuvojas 1. septembris. Skolu neesmu pametis nu jau 14 gadus. Pirmos 12 gadus cītīgi mācījos, bet nu jau trešo gadu skolā strādāšu par informātikas skolotāju. Esmu viens no mācībspēkiem Rīgas 100. vidusskolā, ko gatavojas pēc gada apvienot ar tuvumā esošo Rīgas 45. vidusskolu. Skolas vadība gan vēl cīnās un cīnīsies, lai tā nenotiek. Pagājušajā nedēļā pie mums viesojās laikraksts, rītdien laikam būs televīzija, bet situācija nemaz tik iepriecinoša, manuprāt, nav. Lai cik te labs skolotāju kolektīvs būtu, lai cik jauki mūziķi te aug, varianti, manuprāt, ir ļoti maz. Ļoti ceru, ka es maldos.

Principā gribēju šo ierakstu publicēt ar nosaukumu Koķe sūkā, bet tā kā, tas liekas pārāk rupji, izlēmu to nomainīt. Sistēma, kad nauda seko skolēnam ir, manuprāt, ļoti labs valdības izgudrojums, bet mazajām skolām, kurās skolēnu skaits ir ļoti mazs, tiek smacētas ātrāk nekā nafta smacē zivis jūrā. Kāpēc? Esmu vienīgais informātikas skolotājs visā skolā, un maksimālais stundu skaits, ko varu mācīt ir desmit stundas. Kāda būs mana alga? 88 lati uz rokas. Tas ir kādas trīs četras reizes mazāk nekā pērn (labi, ka vēl slodzi nepalielināja). Varēja uzreiz skolu nogalināt (likvidēt) un būtu miers mājās. Varētu laicīgi meklēt jaunu darba vietu.

Nu tad jautājums iet piketēt 1. septembrī vai neiet? Es neiešu, bet skolotājiem ar ģimenēm, kas par to pašu darbu, ko darīja iepriekš saņem gandrīz visi divreiz mazāku algu, liktu nopietni apsvērt šo domu. Nav vairāk piemaksu par darbu labošanu, gatavošanos stundām, pat konsultācijām netiek atmaksāts.  Nevaru beigt gausties, cik iepriekšējā algu sistēma bija laba, bet tagad piga.

Iespējams, iešu strādā vēl kādā skolā, bet labāk ģenerēšu kādu ideju, lai nebūtu pēc šiem diviem gadiem, kas man palikuši līdz bakalaura grāda iegūšanai, nebūtu jāstrādā par skolotājiem. “Zūd motivācija strādāt,” precīzi manas pašreizējās izjūtas raksturoja kāds ziņu raidījums. Vienīgais labums, ka drīz skolotāja amats kļūs par prestižu amatu, taču ar smieklīgu algu par darbu, ko viņš dara.

Un kā skolu likvidācija skar tevi? Kā skolotāju, kā skolnieku, kā vecāku?

Pēc nelielas ballītes Āgenskalnā aizgāju gulēt tikai astoņos no rīta. Pēc deviņiem manam miegam pievienojās Ieva, kas naktī strādāja viesnīcas administrācijā. Miega laikā mēdzu pateikt daudz ko muļķīgu. Nu tad šī rīta dialogs:

Ieva: Es tevi mīlu!
Raitis: Man patīk šis radio!

Bezsakars. Lai salds miegs naktī uz pēdējo šī gada augusta dienu. Septembris ir gaužām tuvu!

Pirms nedēļas vēl biju noskaņojies doties uz Beibežiem, kur pašreiz notiek brīvdabas festivāls Zaļumballe. Tomēr dažu cilvēku atteikums doties man līdzi, lika mainīt domas. Tieši tāpēc piektdien kopā ar Rolandu, Elgitu un Ievu devāmies pārbaudīt klubu Godvil.

Atzīšos, ka iepriekš vienu reizi esmu bijis arī populārākajā Rīgas klubā Essential, taču par Godvil, lai arī tur daudz tusē krieviski runājošie, man palika pozitīvāks iespaids. Pats galvenais klubā VEF teritorijā esošajā klubā ir aizliegts smēķēt, kur ienāk prātā, tāpēc visu ceļu mājās man nebija jāosta cigarešu dūmu smaka. Tāpat Godvilā nav tik nenormāli daudz cilvēki, tāpēc pa klubu, lai arī ir tikai viena milzīga zāle divos stāvos, var apgrozīties daudz brīvāk.

Viens ir skaidrs. Nevienā no šiem klubiem skaidrā nav ko meklēt. Esītī var izvēlēties mūziku, pie kuras dejot un kuru klausīties, taču es labprāt vēlreiz atgrieztos Godvilā, kas atrodas daudz tuvāk manām mājām Rīgā (un vispār VEF teritorijā ir feina aura). Biļetes klubam apmeklējumam laimēja Rolands, piedaloties kaut kādā ISIC rīkotajā akcijā, tomēr arī esot pašā klubā ieejas ielūgumu trijām un pat sešām (!) personām uz tuvākajiem pasākumiem pieejamas par brīvu.  Un vispār – es labprātāk būtu aizbraucis uz Zaļumballi. Un vispār, vispār – jāaiziet arī vienreiz palūkot piebāzto Pienu un jauno Kefīru.